Par Latvijas jaunāko lai ku vēstures svarīgāko dienu – 1990. gada 4. maiju – ir dzirdēts un lasīts daudz liecību. Pārdomās dalās toreizējā Augstākās Padomes deputāte EMERITA BUĶELE.
Par Latvijas jaunāko lai ku vēstures svarīgāko dienu – 1990. gada 4. maiju – ir dzirdēts un lasīts daudz liecību. Pārdomās dalās toreizējā Augstākās Padomes deputāte EMERITA BUĶELE.
Kā notika gatavošanās valsts Neatkarības deklarācijas pieņemšanai? Jūs atradāties šī procesa iekšienē.
– Augstāko Padomi ievēlēja 18. martā, un pēc dažām dienām sākām aktīvu darbību. Pavisam bija 201 deputāts, astoņu vairs nav šaisaulē. Visu aprīli ļoti intensīvi darbojāmies, risinot galvenokārt politiskus jautājumus. LTF frakcijas pulcēšanās vieta bija Zinātņu akadēmijas augstceltne. Darbu vadīja LTF domnieki Jānis Škapars, Dainis Īvāns, Ivars Godmanis, viņiem palīdzēja juristi. Mēs neviens patiesībā nebijām sagatavoti šim darbam, bet mūs vadīja milzīga griba strādāt un pašaizliedzība. Tomēr diskusijas izvērtās radošas, nevis tādas kā pašlaik Saeimā, kur dominē partiju intrigas.
Atceros, ka tajā pavasarī neizslēdzām radioaparātus, lai sekotu plenārsēžu norisei. Tās turpinājās līdz vēlai pēcpusdienai. Bet pēc tam vēl notika frakcijas sēdes. Kā jūs tikāt galā ar sadzīvi – bērniem, ģimeni, dzīvokli?
– Kādu mēnesi dzīvoju viesnīcā. Tad nolēmu katru otro vakaru braukt uz mājām Bauskā. Izvārīju zupu lielā katlā un pulksten sešos no rīta devos uz autoostu. Personisko automašīnu izmantot nevarēju, jo valstī bija degvielas krīze. Meita mācījās vidusskolas pēdējā klasē un jutās pietiekami patstāvīga, taču ar dēlu bija daudz problēmu.
Visgrūtākās bija nevis maija, bet gan 1991. gada barikāžu un augusta puča dienas. Tad nakšņojām Augstākās Padomes ēkā. Man bija gari, kupli svārki, ar ko labi varēja apsegt kājas, guļot bibliotēkā uz krēsliem.
Emerita, es nebūšu oriģināla, uzdodot jautājumu, uz ko esat atbildējusi vairākās citās intervijās: kāda jūsu atmiņā ir saglabājusies Neatkarības deklarācijas pasludināšanas diena?
– Mēs iepriekš zinājām, ka notiks izšķirošais balsojums, taču nejutāmies droši par rezultātu. Viens mūsu frakcijas kolēģis Liepājā bija nokļuvis slimnīcā. Lai varētu piedalīties balsošanā, no Liepājas uz Rīgas lidostu deputāts tika nogādāts ar helikopteru. Pēc tam ātrās palīdzības automašīnā viņu atveda uz AP. Daudzus deputātus pirms balsošanas pārņēma šaubas. Tagad, distancēti izvērtējot šo faktu, varu apgalvot, ka šaubas bija pamatotas. Redzat, esmu uzaugusi padomju režīmā un ārēji pieņēmusi tā nosacījumus, tomēr man vienmēr ir bijusi nojauta, ka lielvara sev nelabvēlīgā situācijā rīkosies radikāli un neprognozējami. Visi slepenie dienesti taču bija tam gatavi. Tādēļ es nenosodu kolēģus, kurus mocīja šaubas izvēloties. Cenšos visu izprast un piedot.
Pirms jūsu ierašanās noskatījos 4. maija videoierakstu – tādas emocijas, tāds pacēlums! Pēc balsojuma ārsts un deputāts Indulis Ozols lasīja ziņojumu. Visi AP ēkas logi bija atvērti, un katrs viņa vārds ārā stāvošo cilvēku tūkstošos izraisīja rezonansi. Mums trīsēja sirds. Tik milzīgu pozitīvo emociju spēku man vairs nav nācies piedzīvot.
Vai jūs piekrītat uzskatam, ka tautfrontieši bija naivi ideālisti? Vēsture gan rāda, ka neviena revolūcija nav notikusi bez ideālistu līdzdalības.
– Jā, naivums mums piemita, jo domājām, ka opozicionārus izdosies pārliecināt ar labu. Tolaik valdīja nostādne, ka ir jārunā ar interfrontiešiem un militāristiem, pacietīgi jāskaidro situācija. Es ar visu sirdi tam atsaucos, bet gaidītā rezultāta nebija. Mūsu ideoloģiskie pretinieki kļuva vēl asāki, naidīgāki un neiecietīgāki.
Ir lietas, ko neaizmirsīšu nekad. Pēc 4. maija balsojuma Vecrīgā gājām cauri cilvēku ierindai, viņu vidū redzēju arī baušķeniekus. Mēs visi smaidījām un raudājām reizē. Piepeši Doma laukumā man uzgrūdās kāds vīrs un es ar fizisku spēku tiku “aizsviesta” kādu gabalu tālāk. Ar naidā saviebtu seju viņš izmeta: “Zastreļit bi vas vseh!” ( ‘Nošaut jūs visus vajadzētu!’ ) Tā man bija kā auksta duša. Mēs jau apzinājāmies, ka līdz ar Neatkarības deklarācijas pasludināšanu destruktīvie procesi sabiedrībā pastiprināsies.
Nosauciet, jūsuprāt, lielākos zaudējumus, kas mūsu valsti piemeklējuši 15 gadu attīstības procesā!
– Vara ir tik ļoti attālinājusies no tautas. Kāpēc? Trimdas tautieši, kas 90. gados brauca šurp, ar nelieliem izņēmumiem, mūs visus uzskatīja par aborigēniem, kuri nav spējīgi neko izlemt. Ar vislabākajiem nodomiem viņi centās nodot savu dzīves un valstiskuma izpratnes pieredzi, bet tā diemžēl nederēja. Tomēr es negrasos apgalvot, ka mūsu valstī viss ir slikti, jo tā nav taisnība. Gluži vienkārši zaudējumu varēja būt mazāk.
Kļūdīšanās sekas spilgti izpaužas arī Latvijas ekonomikā. Katras valsts stabilitātes pamatā ir ražošana un tikai pēc tam – pakalpojumi. Pie mums ir otrādi. Varētu sacīt, ka pašlaik krīze ir pārvarēta, bet cik tas maksāja? Cik dvēseles sāpju un prāta aptumsumu! Par to nemēdz runāt, bet daudziem deputātiem laiks pēc politiskās karjeras beigšanas 1993. gadā bija neizsakāmi smags. Vairāki kolēģi beidza dzīvi pašnāvībā, jo nespēja pielāgoties, atrast savu vietu sabiedrībā, darbu. Ik gadu 3. maijā mēs, LTF frakcijas bijušie deputāti, braucam uz viņu kapiem dažādās Latvijas vietās.
Ja piedāvātu balotēties nākamajās Saeimas vēlēšanās, vai jūs piekristu?
– Nē. Es nemāku strādāt ar tādām metodēm kā mūsdienu politiķi. Savu pienākumu pret tautu jau esmu izpildījusi.
***
“3. maijs.
Esam AP sēžu zālē, nupat atgriezāmies no Brāļu kapiem. Lejā izvēršas piketi. Vieni sauc: “Gorbunov, brīvību, brīvību!” Ļoti aktīvi ir interfrontieši. Viena piketētāja, šķiet, ir iereibusi, jo plakāts ar naidīgiem saukļiem viņai visu laiku apgriežas otrādi…
4. maijs.
Visi logi vaļā. Ir silts pavasaris, liepām saplaukušas lapas. Redzu cilvēku pārpilnas ielas. Nākdama uz sēdi, ieraudzīju aktrisi Lidiju Freimani ar asarām acīs.
Alberts Bels saka: “No Latvijas valstiskuma ir palikuši tikai kauli – kapos un veikalos.” Deputāts Anatolijs Aleksejevs aiziet no sēžu zāles tikai tāpēc, ka viņam nedod vārdu, bet Viktors Alksnis skrien pie mikrofona, visus agresīvi grūstīdams…
7. maijs.
Ir nolijušas prieka asaras. Nu jau mēs domājam, kā reaģēt uz visām protesta un spēka akcijām. Joprojām saglabājas bīstama situācija. Latvijā deg ne tikai meži…”
Fragmenti no E. Buķeles 1990. gada dienasgrāmatas
***
EMERITA BUĶELE
– No Īslīces 113. vēlēšanu apgabala 1990. gadā ievēlēta Latvijas PSR Augstākajā Padomē (AP).
– Bijusi AP Latvijas Tautas frontes (LTF) frakcijas biedre, strādājusi sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisijā.
– 1990. gada 4. maijā balsojusi par Latvijas Neatkarības deklarācijas pieņemšanu.
– Bijusi AP deputāte līdz 1993. gadam.
– Pēc tam 11 gadu strādājusi par ekonomisti SIA “Latvijas cukurs”.
– Pašlaik – lauku uzņēmēja, Rundāles pagasta viesu nama “Straumēni” īpašniece.
– Ir LTF bijušo deputātu kluba valdes locekle.
