Mēģiniet atcerēties, kad pēdējo reizi meklējāt pulksteņmeistaru? Es to daru retāk nekā reizi gadā, lūdzot ielikt mūsdienīgā laikrādī jaunu barošanas elementu.
Mēģiniet atcerēties, kad pēdējo reizi meklējāt pulksteņmeistaru? Es to daru retāk nekā reizi gadā, lūdzot ielikt mūsdienīgā laikrādī jaunu barošanas elementu.
Nav konkurenti
Daudzi uzskata, ka pulksteni vairs nemaz nevajag, to aizvieto mobilais tālrunis. “Modernos telefonus tiešām var lietot gan kā pulksteni, gan kā fotokameru, taču pilnībā tie neaizstāj ne vienu, ne otru,” saka Jānis Graudiņš. Viņš par pulksteņmeistaru sāka mācīties 18 gadu vecumā un joprojām ir uzticīgs šim arodam. Kad Jānis sāka apgūt mazo tikšķētāju precizitātes noslēpumus, tagadējais kolēģis Vilnis Bankevics jau strādājis vismaz desmit gadu.
1983. gadā pulksteņdarbnīcas bija Bauskā, Iecavā, arī dažos lauku pagastos. Tagad Jānis Graudiņš un Vilnis Bankevics, kuri īrē telpu tirdzniecības uzņēmumā “Sakta” Bauskā, jūtas kā pēdējie mohikāņi. Par konkurentiem viņi viens otru neuzskata, drīzāk par kompanjoniem.
“Man vienmēr ir patikusi tehnika un ķimerēšanās ar to, kā jau lauku puikam. izaugu Mežotnes pagasta Strēlniekos. Pulkstenis tāda pati tehnika vien ir, tikai mazāka izmēra. Kad sāku šo arodu mācīties, elektroniskie pulksteņi bija liels retums, galvenokārt strādājām ar Krievijā ražotiem mehāniskajiem laikrāžiem. Uz Krieviju meistari brauca mācīties kursos. Tagad ir pilnīgi cita situācija un meistaru kļūst arvien mazāk. Ar šo nodarbi vien iztikt ir ļoti grūti,” secina meistars.
Azarts censties
Viņš atzīst, ka īsti, labi pulksteņi maksā ļoti dārgi, pat vairāk nekā dažs auto. Taču cilvēki, kuriem ienākumi ir pieticīgi, iekrīt, izvēlas lētu un nevērtī gu masu produkciju, kurā ir plastmasa un slikta elektronika. Šie pulksteņi nav labojami, drīz jāpērk jauns. Daudzi tā arī dara.
“Kad vairākas reizes pēc kārtas jāsaprot, ka šādam laikrādim nevar uzticēties, cilvēki sameklē mājās veco “Zim” vai “Pobedu” un nes mums remontēt. Vecajiem, Krievijā ražotiem pulksteņiem mēdz nodilt kāds zobrats, uzvilkšanas mehānisms, taču to var glābt,” stāsta Jānis Graudiņš.
Šie agrāko laiku pulksteņi ir apbrīnojami pakalpīgi, ja vien nav cietuši no nežēlīgas izturēšanās, krituši no augstuma vai turēti mitrumā. Putekļus var notīrīt, eļļu apmainīt. Ja skāris mitrums un rūsa, kas saēd zobratus, tad grūti ko līdzēt, saka Jānis. Tomēr vienmēr esot azarts censties iedvest dzīvību šādam vairākus gadus bez darba gulējušam laikrādim. Rezerves daļas ir iekrātas, darbu apjoms vairs nav tik liels kā pirms 20 gadiem, ir laiks meklēt mīklai atrisinājumu.
Atdod dziesmu
Īpaši interesanti ir remontēt vecos sienas un galda pulksteņus. Tos salabot nereti lūdz kolekcionāri. Šo laikrāžu mehānisms lielākoties ir unikāls. Notīrīta, nospodrināta iemirdzas arī porcelāna ciparnīca, atsvaru bumbas, no koka gatavots korpuss. Šādu pulksteni pašam par prieku atdzīvinājis arī Jānis Graudiņš.
Šādiem laikrāžiem var atdot ne tikai spēju iet, bet arī dziesmu. Tad tie bimbina un bambina, kā nu kuram paredzēts, – stundās, pusstundās vai pat ik pēc 15 minūtēm. Kad tas ir panākts, pulksteņmeistars jūt gandarījumu.
