Par ASV prezidenta Dž. Buša vizīti Latvijā jau pirms viņa atlidošanas laba un ne tik laba bija sarunāts tik daudz, ka pietiktu visam gadam.
Par ASV prezidenta Dž. Buša vizīti Latvijā jau pirms viņa atlidošanas laba un ne tik laba bija sarunāts tik daudz, ka pietiktu visam gadam. Attieksme pret notikumu ir diametrāli pretēja: valstiska, individuāli neapmierināta daudzu ierobežojumu dēļ, vienaldzīga vai pilnīgi noraidoša, pat nikna. Tā nebija ne dabas katastrofa, ne epidēmija, bet pārejoša politiska parādība, kam arī turpmākajās dienās epitetu netrūks. Cerēts, manuprāt, tomēr bija par daudz. Dž. Buša uzruna Mazajā ģildē man atgādināja starptautisku apskatu ar neslēptām pamācībām gan Latvijai, gan Krievijai demokrātijas stiprināšanā. ASV prezidents nosauca viena tirāna nāves nometnes Aušvici, Dahavu, Rumbulu, bet viņš vai runas gatavotāji bija aizmirsuši citas – Noriļsku, Vorkutu, Vjatlagu… Divu 20. gadsimta neģēļu noziegumi pret cilvēci netika līdzsvaroti, un dienā uzkrātā eiforija pret vakaru nedaudz noplaka.
Komentētājiem nav vienprātības, vai skaidrojošā deklarācija pie robežlīguma ir politisks aprēķins vai juridiski pamatota nepieciešamība. Vai tikai valdošās partijas nav saskatījušas draudus “Abrenes jautājumā” no “TB”/LNNK, kas solīja pēc robežlīguma bezierunu parakstīšanas vērsties Satversmes tiesā? Labi vien ir, ja konkurenti berzēdamies bīda vēsturi pareizā gultnē.
Ceļa zīmes šajā ceļā palīdzēja izlikt Eiropas Komisijas viceprezidents G. Ferhoigens: “Ja Krievija grib labas attiecības ar Eiropas Savienību, tai jāatzīst, ka PSRS bija okupējusi Baltijas valstis.” Otrā pasaules kara beigas Centrālajā un Austrumeiropā nozīmēja arī padomju okupāciju Baltijas valstīm. Tā vēstulē mūsu Valsts prezidentei V. Vīķei-Freibergai rakstīja Dž. Bušs pirms Latvijas apmeklējuma.
Nepārstāstīšu V. Putina un citu Krievijas politiķu 1940. gada notikumu skaidrojumu, ko tālāk tiražē krievu skolu aizstāvju “štābisti”. 4. maijā, Latvijas neatkarības atjaunošanas 15. gadadienā, viņi atkal ālējās pie Brīvības pieminekļa. Brīnos gan, ka tikai stiprie vīri civilajā noturēja “svītrainos” aurotājus un nelaida viņus mūsu svētvietā nolikt melni iezīmētos ziedus. Neko no tā nebija mācījušies galvaspilsētas drošības vīri, gatavodamies Dž. Buša vizītei. Miermīlīgākie piketētāji bija aizdzīti pie Zooloģiskā dārza, bet nacionālboļševikiem protesta akcijai ierādīta vieta Grīziņkalnā, tuvāk ārzemju teleobjektīviem.
Jāņa Dombura “Skatā no malas” uzaicinātie runāja par ieguvumiem un zaudējumiem 15 neatkarības gados. Arī par sabiedrības noslāņošanos bagātos un nabagos. SIA “Žurnāls “Santa”” izdevniecības galvenā redaktore S. Dansberga-Anča lepojās ar miljonāres statusu, jo “Latvijas nolaupīšanā” neesot piedalījusies. Dzejniece Māra Zālīte nosauca tikai vienu prāta un inteliģences miljonāru Jāni Stradiņu.
Vakar bija diena Mātei – mīlestības un dzīvības simbolam –, kas tagad pacelts pāri sieviešu dienai, kas atmiņās asociējas ar to pašu vodku un uzkodām. Eiropa pieminēja Otrā pasaules karā visās frontēs bojā gājušos. Mātes neaudzina dēlus karam, viņus tajā ierauj nelīdzsvaroti un neaprēķināmi politiķi.
Kaut gan ASV prezidents norādīja latviešiem negremdēties pagātnes atmiņās, viņš pats no Rīgas devās uz Nīderlandi godināt kritušo amerikāņu piemiņu, bet šodien kopā ar V. Putinu gremdējas tajā pašā pagātnē, kuru aizmirst nevaram arī mēs.
