Mīļa un visnotaļ vērtīga dzimtas relikvija pieder baušķeniecei Aijai Slavītei. Tā ir vecāsmātes un vecātēva kāzās 1904. gadā saņemtā dāvana – lādīte.
Mīļa un visnotaļ vērtīga dzimtas relikvija pieder baušķeniecei Aijai Slavītei. Tā ir vecāsmātes un vecātēva kāzās 1904. gadā saņemtā dāvana – lādīte.
Vinjetē uz vāka redzams gadskaitlis – 1904. Vairāk nekā simt gadu vecajā vinjetē atrodami arī vecvecāku iniciāļi: M. G. – Margrieta Pelce – un R. F. – Roberts Fišmeisters.
Procenti no cara rubļiem
Roberts tajos senajos laikos strādāja par pavāru pie gubernatora, savukārt Margrieta rosījās pa virtuvi. Kad jaunie ļaudis bija ieskatījušies viens otrā, Robertam bija jādodas uz Vitebsku. Aija lādītē atrada vēstules, kuras Roberts rakstījis no Krievijas savai mīļotajai, aicinot viņu braukt ciemos. Robertam bijis teju kaligrāfisks rokraksts. Īpaši smalks ir vēstuļu papīrs, dažām lapām pat ir iespiesta fotogrāfija. Beidzot abi jaunieši Vitebskā satikās, apprecējās, pat atvēra savu traktieri. Taču pagājušā gadsimta sākuma jukas sagrieza kājām gaisā ģimenes dzīvi, un neatkarīgajā Latvijā no Padomju savienības viņi atgriezās tikai 20. gados.
Vēl lādītē atrodamas mammas brāļa Roberta Rasas vēstules no Jaunzēlandes. Tajās jaušama pagājušā gadsimta latviešu tautas skarbā un traģiskā vēsture. Kara vētras Robertu aiznesa līdz zemeslodes viņai malai, un vēstulēs mātei uz padomju savienību jaušama traģiska, nolemtības pilna apjauta, ka tikties viņiem tā arī nebūs lemts.
Simt gadu vecajā lādītē glabājas Margrietas krājaizdevu noguldījuma zīme, kas izdota 1941. gadā. Turpat arī 1910. gadā Jelgavā izrakstīta krājgrāmatiņa. Tajā ierakstīti desmit zelta rubļi, ko krusttēvs bija dāvinājis vectēva pirmajam dēlam. “Cariskās Krievijas zelta rubļiem tolaik bija liela vērtība. Interesanti, kādi procenti pa šiem gadiem man ir sakrājušies,” nosmej A. Slavīte.
Dzimtas lādītē, kas ilgus gadus neaiztikta glabājās skapī pie vecāsmātes, atrodami arī daudzi vēl šodien nozīmīgi dokumenti, kas ļāva precīzāk izzināt un nokārtot dažādas mantojuma lietas. Tāpat te ir vieta vairākām mīļām tuvinieku fotogrāfijām.
Divi paraksti
A. Slavīte atzīst, ka senas lietas viņa laukā nemetot. Tās ir mīļas, glabā gan nozīmīgu informāciju, gan slēpj dažādus neparastus stāstus. Piemēram, interesantie paraksti Tukuma strādnieku jaunatnes vidusskolas 10. klases liecībā. Izrādās, tolaik strādājošajai jaunietei liecību obligāti vajadzēja parakstīt nevis vecākiem, bet darba vietas vadītājam.
Tāpat savdabīga laikmeta zīme skatāma 1962. gadā izsniegtajā gatavības apliecībā par vakara vidusskolas beigšanu. Tās vienā pusē, kas rakstīta latviski, pedagogu paraksti ir latviešu valodā, bet otrajā pusē visi parakstījušies krievu valodā. Tātad katram cilvēkam padomju laikos bija divi paraksti.
Apliecība – caurlaide
Savs stāsts ir Liepājas pedagoģiskā institūta izsniegtajai neklātienes studenta apliecībai. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados tas bija ļoti nozīmīgs dokuments arī tāpēc, ka kalpoja kā caurlaide iebraukšanai tolaik slēgtajā pilsētā.
Kurš katrs Liepājā nedrīkstēja iekļūt, arī studentiem līdz ar apliecību vēl vajadzēja īpašu institūta izsaukumu. Visi šie dokumenti bija jāuzrāda Rīgas autoostā, pērkot autobusa biļeti uz vēju pilsētu.
