Valsts kultūras inspekcija 25. maijā pasniedza kultūras mantojuma Gada balvu vairākās nominācijās.
Valsts kultūras inspekcija 25. maijā pasniedza kultūras mantojuma Gada balvu vairākās nominācijās. Tā ir augsta atzinība Latvijas kultūras un mākslas objektu popularizētājiem, sargātājiem un atjaunotājiem. Šoreiz no Bauskas rajona tika pieteikti pieci kandidāti. Pretendentu kopējais skaits bija visai liels, taču pie balvām tika nedaudzi. Tā notiek jebkurā konkursā. Amerikas Kinoakadēmijas prestižākajai – Oskara – balvai tiek izvirzīti simti, bet statueti saņem tikai daži. Un neviens nebrīnās, ka labu laiku pirms tam plašsaziņas līdzekļos ir lasāmi visu pretendentu vārdi, jo izvirzīšana nominācijai arī nozīmē atzinību.
Manuprāt, ir ļoti svarīgi popularizēt cilvēkus, kuri ir paveikuši labus darbus ne savā, bet visas sabiedrības labā. Tādu nodomu vadīta, mūsu laikrakstam sagatavoju informāciju, ko sniedza uzticams ziņu avots – valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspektore Bauskas rajonā Mārīte Putniņa. Balvu pasniegšanas ceremonijas vienmēr ir publiskas, un, cik man zināms, uz tām parasti aicina visus nominācijai izvirzītos.
Taču rūgti maldījos, jo pirmais tālruņa zvans atskanēja 25. maija agrā rītā. Kāda pretendenta dzīvesbiedre bija pagalam samulsusi: “Pirmā dzirdēšana, ka mans vīrs ir kandidātu vidū. Nebūtu atvērusi avīzi, nemaz nezinātu! Kā mums tagad rīkoties – vai braukt uz Rīgu?” Uz šo jautājumu gan nevarēju atbildēt. Man nebija arī skaidrs, kādēļ cilvēkam, kura veikums tiek uzskatīts par nozīmīgu, neviens nav paziņojis par iekļaušanu pretendentu sarakstā. Es joprojām nezinu, kam tas būtu jādara. Varbūt informācija tiek izplatīta vienīgi dažiem balvas saņēmējiem, bet pārējie tā arī paliek anonīmi? Šādām pārdomām torīt mani rosināja vēl kāda saruna pa telefonu.
Zvanīja nobažījusies ceremonijas rīkotāju pārstāve no Rīgas. Viņai šķita, ka visi “Bauskas Dzīvē” nosauktie pretendenti ieradīšoties un velti gaidīšot balvas, jo vairākiem tās neesot piešķirtas. Uz to man atlika vien pajautāt, vai balvas pasniegšana ir konfidenciāla? “Nē, nē, ceremoniju var apmeklēt jebkurš,” attrauca zvanītāja. Tad kas ir labāk – jebkurš garlaikots garāmgājējs vai konkrēta mērķauditorija, ko vieno kopīgas idejas un intereses?
Skaidrs, ka visi balvas nesaņems, bet vai tādēļ viņi kā bērnudārznieki sāks raudāt un gražoties, jo ir veltīgi sēdējuši ceremonijā? Žēl, ka balvas pasniegšana netiek novērtēta kā iespēja saliedēt domājošus un enerģiskus cilvēkus, kurus vieno kopīgs mērķis. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka atzinību un uzmanību ir pelnījuši visi nominācijai izvirzītie. Tagad katrs savu kultūras pieminekli sargā atsevišķi un pat neuzzina, ka to ir labi izdarījis.
