Dažas minūtes pēc Dailes teātra iestudējuma «Klāras sakari» uz sarunu aicinu vienu no aktieriem – Intaru Rešetinu – Tomasa lomas izpildītāju. Viņš speciāli «Bauskas Dzīvei» šoreiz analizē izrādi.
Dažas minūtes pēc Dailes teātra iestudējuma “Klāras sakari” uz sarunu aicinu vienu no aktieriem – Intaru Rešetinu – Tomasa lomas izpildītāju. Viņš speciāli “Bauskas Dzīvei” šoreiz analizē izrādi.
Par ko ir šis iestudējums?
– Par cilvēkiem, viņu dzīvi, par ko gan citu? Kaut gan šī vācu autores Dea Loeres lugas “Klāras sakari” tēma mūsdienu Latvijas skatītājiem pašlaik nav aktuāla. Sabiedrības atsvešinātība, globalizācija pie mums pagaidām nav tik izteikta, kā tas ir Vācijā. Taču kaut ko sev tuvu, iespēju identificēties var atrast arī mūsu skatītājs.
Izrādi iestudējis lietuviešu režisors Gintars Varns. Kā vērtē viņa darbu?
– Mums gāja smagi. Režisors maz teica priekšā. Mēs mēģinām, viņš pasaka – tā neder. Taču, kā vajag, atbildi nedzirdam. Tad nu daudz kam nācās “kosties cauri” pašiem. Tas nav viegli. Vai ar šādu metodi sasniedzams labākais rezultāts, grūti spriest. Taču, manuprāt, izrāde ir izdevusies.
Kā vērtē pārējo kolēģu sniegumu šajā lugā?
– Dramaturģija ir sarežģīta, grūti tikt galā ar monologiem. Gan Esmeraldai Ermalei, gan Akvelīnai Līvmanei ir sarežģīti teksti. Lugā nav sadzīvisku teikumu. Galvenās lomas izpildītāju Rēziju Kalniņu skatītāji izpratīs un novērtēs tikai tad, ja, atnākot uz šo izrādi, viņi ļausies spēles noteikumiem. Simbolisku ķīnieša lomu spēlē Aldis Siliņš. Viņš ir tāds pozitīvais eņģelītis, kura klātesamība visiem palīdz. Lomai ir maz teksta, taču tās dažas frāzes, ko Aldis pasaka, ir ļoti piepildītas.
Izrādē aktieri ir vizuāli bezgala pelēki. Kāpēc tā?
– Tie cilvēciņi, kas ir lugā, – tā ir pelēkā masa, gluži kā sadzīvē. Akcents nav uz tērpiem, kostīmiem. Uzsvērts ir tieši cilvēks, ar viņu notiekošās pārmaiņas. Vienam dzīves trepe iet uz augšu, citam – uz leju.
Par tevi Georgs saka: “Tomass ir simpātisks.” Kādam jābūt cilvēkam, lai par viņu tā varētu teikt?
– Šim cilvēkam jāizstaro enerģija, kas turklāt ir paliekoša. Lai nav tā pelēkā seja, masa, kas, pa ielu ejot, ir nemanāma, neizteiksmīgi garām paskrejoša. Vai man ir izdevies radīt šāda – citāda – cilvēka tēlu, grūti pateikt.
Izrāde vēstī, ka dzīve – tā ir iešana pa laipu pār bezdibeni. Tiešām ir tik briesmīgi?
– Nezin vai. Mums katram dzīvē ir mērķis, kur jānokļūst. Es, piemēram, braucu pie tevis uz Bausku, bet pa ceļam varu nogriezties uz Baldoni, aizšaut uz Salaspili. Ir lietas, kas vilina un saista, un tad tu ļaujies savām iekārēm. Taču tas nenozīmē, ka nenokļūsi mērķī. Varbūt tāpēc nav jābaidās pavirzīties nost no takas. Uzreiz jau kritiens bezgalībā nesekos. Neprātības ir jādara – tikai ar galvu.
Vai sabiedrībā tiešām pazaudēti par stabiliem uzskatītie jēdzieni, piemēram, uzticība? Tās vietā mums tiek piedāvāts arvien vērienīgāk bagātināt seksuālos piedzīvojumus.
– Noteikti vienai mūsu sabiedrības daļai šeit, Latvijā, jēdziens “uzticība” vairs neeksistē. Runājot par seksuālajiem piedzīvojumiem, lugā pausta atziņa – ja dzīve tevi sit vai ierauj vienmuļā vāveres ritenī, tad varbūt tas ir sekss, kurā meklēt iespēju un censties izrauties no rutīnas, dažreiz ļoti mokošas un sāpīgas. Tomasa lomā jūs esat divi aktieri – tu un Lauris Dzelzītis. Ir citādāka sajūta, ja lomai ir dublieris?
– Sajūtas ir dažādas. Savulaik izrādē “Mīli mani!” galvenajā lomā es mainījos ar Gintu Grāveli. Tad bija tāda dīvaina sajūta, pat emocionāli pārdzīvoju, ka skatītāji nāk vērot manu spēli, taču šovakar neesmu galvenajā, bet otrā plāna lomā. “Klāras sakaros” vairs to neizjūtu. Lomu ar Lauri spēlējam aptuveni pēc viena zīmējuma. Ja kāds īpaši vēlēsies redzēt mani, viņš atnāks otrreiz.
Vai tevi ietekmē skatītāju reakcija zālē?
– Cenšos absolūti norobežoties. Skatītāju zāles pusē man ir ceturtā siena. Protams, enerģijas apmaiņa ir ļoti nepieciešama, to es jūtu, taču neesmu no tiem aktieriem, kuri meklē acu skatienu zālē.
Kurā brīdī aktierim beidzas izrāde?
– Vispirms man izrāde ir galā, kad visi burtiņi beidzas un pēc pēdējās frāzes noeju no skatuves. Pēc tam atgrimējos, apģērbjos, iekāpju mašīnā un ieslēdzu mīļoto mūziku. Kad pēc septiņām minūtēm esmu mājās pie sievas, tad dažreiz vēl palikušas druskas no lomas, ko jācenšas izsviest laukā. Taču “Klāras sakari” ir tāda luga, ka dažreiz vēl ilgi esmu spēles pārņemts.
***
Tā izrādi vērtē Tomasa lomas atveidotājs Intars Rešetins. Esmu pārliecināts, ka cita aktiera skatījumā tiktu uzsvērtas citas lietas. Arī mans viedoklis būtu atšķirīgs. Tas apstiprina vienu – iestudējums “Klāras sakari” ir pārdomas raisošs.
