Pavasaros Ainis kopā ar tēvu mēdz netālajā mežā meklēt briežu cīņās nomestos ragus. Pirms pāris gadiem, savā vārdadienā, zēns atteicies no pastaigas. Ainis bija no kāda dzirdējis, ka atbrauks mamma.
Pavasaros Ainis kopā ar tēvu mēdz netālajā mežā meklēt briežu cīņās nomestos ragus. Pirms pāris gadiem, savā vārdadienā, zēns atteicies no pastaigas. Ainis bija no kāda dzirdējis, ka atbrauks mamma. Gaidījis visu dienu, taču velti, stāsta vecmāmiņa Anna.
Pat ne kartīti
Vēstule, ko saņēmu, patiesībā nebija laikraksta redakcijai. Nezinādama bijušās vedeklas adresi, vecmāmiņa ar avīzes palīdzību gribēja dot Intai ziņu, pastāstīt, kā dzīvo viņas dēls, kuram šoruden būs 13 gadu. Šajā laikā Ainis no mammas nav saņēmis pat kartīti dzimšanas dienā. Jādomā, vai dēls, māti satiekot, viņu pazītu, spriež vecmamma.
“Viņiem neizdevās saprasties,” tā sava dēla pirmo laulību vērtē vecmamma. “Ainim vēl nebija gada, kad Inta aizgāja pie saviem radiem, jo 20 gadu vecumā viņai no dzīves gribējās vairāk prieka. Valdis mēdza iedzert, kurš nedzer?” prāto Anna.
Drīz pēc šķiršanās pienāca brīdis, kad Intas tuvinieku ģimene lūgusi Valdim braukt pakaļ dēlam, jo mammas vairākas dienas nebija mājās. Tā mazdēla atgriešanos atceras vecmāmiņa. Pēc tam gan Inta atbraukusi un prasījusi atdot dēlu, bet bijušais vīrs nav piekritis, atbildot, ka tas ir arī viņa bērns. Kopš tā laika Ainis dzīvo mežmalas mājās, te viņš iemācījies staigāt, teikt pirmos vārdus, atceras vecmamma. Pirms vairākiem gadiem Inta vēlreiz atbraukusi, galva viņai bijusi pārsista, mazs bērniņš pie rokas, stāsta Anna. Viņa apgalvo, ka vairāk ar vedeklu nav tikusies.
Tiesības uz atbalstu
Intai tagad ir cita ģimene, arī Valdim pēc šķiršanās bijusi vēl viena laulība. Otrā sieva audzina meitiņu, kurai tēvs maksā uzturlīdzekļus. Valdis dzīvo savas mātes mājā kopā ar Aini, strādā netālajā ciematā. Šajā pavasarī viņš nolēmis, ka arī Ainim ir tiesības uz mātes atbalstu. Valdis dēla dēļ vērsās tiesā ar uzturlīdzekļu piedziņas prasību. Zēns aug, ir apģērbts un paēdis, bet veselība viņam nav laba, viņš jāvadā pie ārstiem uz pārbaudēm. Šogad Ainis mācījās speciālās internātpamatskolas ceturtajā klasē, stāsta vecmāmuļa. “Sēdēt pie grāmatām viņam šķiet grūti un visai nepatīk, toties saimniecības darbi padodas,” mazdēlu slavē Anna.
Kad Valdis vērsies tiesā, lai no pirmās sievas pieprasītu uzturlīdzekļus dēlam, Inta nolēmusi, ka viņa Aini var audzināt pati.
Nav nabagi
Intas adreses nebija arī man, taču izdevās noskaidrot pagastu un to, kur pie kādreizējās lielfermas atrodas māju puduris. Aiņa mammas dzīvokļa durvis nebija aizslēgtas, virtuvē uz plīts sparīgi vārījās katliņš. Pēc brīža nāca arī Inta, rokās tikko no veļas auklas noņemtas drēbes. Ieraugot sava dzīvokļa koridorā svešinieci, viņa neizrādīja apjukumu, sarunai par savu bērnu Inta bija gatava.
“Par dēlu domāju visu laiku. Šis dzīvoklis – viena istaba un virtuve – ir pirkts tieši Ainim, viņam būs, kur dzīvot. Paši sev remontējam lielāku dzīvokli. Neesam nabagi, smagi strādājam, turam cūkas, pārdodam gaļu, bērni mācās skolā,” Inta attēlo nodrošinātas sadzīves ainu savā pašreizējā ģimenē.
Vispirms viņa stāsta, ka audzinājusi Aini līdz kādiem trim gadiem, pēc tam labo – līdz gada un trīs mēnešu vecumam. Vēl pēc brīža viņa neatceras, cik īsti Ainis ir vecs, un ceļas meklēt savu pasi, kur ieskatīties.
Dēlu nozaga
“Kad sāku strādāt pie saimniekiem, manā prombūtnē atbrauca Valdis ar māti. Viņi pierunāja manu brāli atdot bērnu, tad mums atvedīšot kartupeļus. Oficiāli dēls man nav atņemts, man viņu nozaga! Braucu pie Aiņa ciemos, bieži, nu vismaz reizi gadā, ar visiem saviem mazajiem bērniem. Tas nemaz nav tik tuvu. Labi, ka man tajā pusē dzīvo radi. Apnika nemitīgie vīramātes lūgumi, lai atvedot cūku, iedodot govi. Neko nedevu. Vai man kūts jāizved tukša? Tagad viņi prasa, lai dodu uzturlīdzekļus Ainim. Kāda man drošība, ka tas neaizies Valda otrās sievas bērnam? Lai dēlam atver kontu bankā, tajā es ieskaitīšu naudu. Kad būs pilngadīgs, varēs tērēt,” pārliecinoši klāsta Inta.
Bēg no skolas
Viņa uzsver, ka tagad dzīvo savu dzīvi, un negaidot atzīstas, ka kādus trīs četrus gadus pie dēla nav bijusi. Taču, kā viņam klājas, zinot, jo regulāri sazinās ar skolu.
Nākamajā dienā, runājot ar Aiņa klases audzinātāju, uzzinu, ka viņa trīs gadu laikā zēna māti skolā nav ne redzējusi, ne dzirdējusi. Skolotāja stāsta, ka Ainis sācis bēguļot no internātskolas, kļuvis nervozs. Viņš baidās, ka atbrauks mamma un paņems viņu prom no ierastās vides, cilvēkiem un lietām. Šāds pārdzīvojums zēna veselībai par labu nenāktu, secina speciālās skolas pedagoģe.
Arī par to Inta šaubās, tāpēc viņa dēlu gribētu pie sevis paņemt vismaz uz kādu laiku. “Jātiek arī skaidrībā, kas īsti Ainim ar veselību. Vai tad ir tā, ka Ainis nevar mācīties pagasta skolā? Ja viņš visu laiku varēja dzīvot pie tēva, tagad varētu pārcelties pie manis,” spriež Inta. Par to, kā dēls varētu justies, netiek teikts ne vārda.
Rūgtais smārds
“Jūku vai prātā, domājot, kā māte tā var darīt? Vispirms atstāt, nelikties ne zinis, bet pēc gadiem, kad bērns izaudzis, izdomāt, ka ņems pie sevis. Kā var iedomāties ko tādu?” neslēpjot sāpi, saka Anna. Atvadoties viņa paliek stāvam savu mūžu pārdzīvojušās mājas durvīs, saudzējot asarojošās acis no spožās pavasara saules.
Dažas stundas vēlāk, rajona otrā malā beidzot sarunu ar Intu, abas pamanām, ka dzīvoklī jūtams rūgtens sviluma smārds. Katliņš virtuvē uz plīts izvārījies sauss, un kartupeļi piedeguši…
Rūgta garša ir arī šim stāstam par zēnu, kurš pirms gadiem kādam tika atdots par kartupeļiem.
***
Aprīļa beigās Bauskas rajona Tiesa nolēma, ka Intai ir jāmaksā uzturlīdzekļi dēlam, kurš dzīvo citā pagastā pie tēva un vecmammas. Pagasttiesa neapšauba, ka līdzekļi tiks izlietoti Aiņa labā. Jautājums par bērna dzīvesvietas noteikšanu šajā lietā netika skatīts.
