«Daudz mocekļu bij izredzētu tev, man mazā tēvija, Kas līdz ar mātes vārdu svētu čukst sāpju stundā: «Latvija!»» (K. Skalbe «Mocekļi»).
“Daudz mocekļu bij izredzētu tev, man mazā tēvija,
Kas līdz ar mātes vārdu svētu čukst sāpju stundā: “Latvija!””
(K. Skalbe “Mocekļi”)
Mēs nespējam savu likteni pilnībā paredzēt, mēs labākajā gadījumā to varam tikai nojaust. Taču – vai daudzi tūkstoši cilvēku toreiz, 1941. gadā, Baltijā spēja kaut tikai nojaust, kas viņus gaida? Diez vai…
Represijas, izsūtījums uz tālām, mazcivilizētām vietām, kur daudzi no aizvestajiem nolika savu galvu uz visiem laikiem, uz neatgriešanos…
Daudz ir runāts un diskutēts, daudz atmiņu stāstu pierakstīts. Taču nu jau lielākā daļa no to gadu notikumu lieciniekiem vairs nepastāstīs neko – viņu gluži vienkārši vairs nav starp mums.
Nav jau vajadzīgs pārmērīgs patoss, nav jau vajadzīgs asaru lietus – tik daudz jau izsāpēts, tik daudz jau nolīdzināts… Taču patiesas cieņas un sirdsmiera nevar būt par daudz.
Šajās dienās tas viss tiks pieminēts, par to aizlūgs dievkalpojumos. Katrs laiks ir tik sarežģīts vai vienkāršs, cik cilvēki paši to veido. Tā tas mēdz būt arī izpratnē par savu vietu un atbildību sabiedrībā. Tā ir ar savas piederības apzināšanos, arī pie kādas baznīcas vai ārpus tās.
Toreiz (un arī vēlākajos gados) izsūtīja praktiski visu konfesiju pārstāvjus, kā arī tādus, kas nebija nevienas baznīcas locekļi. dažādu tautu pārstāvjus izrāva no dzimtās zemes ar saknēm.
Tādēļ 14. jūnija vakarā pilsētas tautas namā pārdomu brīdī kopā ar Bauskas draudžu pārstāvjiem pieminēsim to skaudro laiku, dosim godu savai pagātnei, bez kuras apzināšanās mūsu nākotnes apziņa nav īsti skaidra. Pateiksimies Visaugstākajam, ka mēs varam būt, un lūgsim – par mieru, par ļaunuma un naida mazināšanos, par sevi… Tomēr visvairāk par mūsu bērniem, kuri to visu nav pieredzējuši, lai viņiem nekas tāds arī nebūtu jāpiedzīvo.
“Zied balti visas ceļa malas,
ik solī ceļos nomestos…
Še gribētos man klusi lūgties, lai Dieva roka sarga tos!”
(K. Skalbe “Mocekļi”)
