Debijas romāniem piemīt vārdos grūti izsakāms svaigums. Arī jaunās angļu autores darbs ir uzrakstīts vienā elpas vilcienā, bet lasīt mīlas stāstu ir ļoti sāpīgi.
Debijas romāniem piemīt vārdos grūti izsakāms svaigums. Arī jaunās angļu autores darbs ir uzrakstīts vienā elpas vilcienā, bet lasīt mīlas stāstu ir ļoti sāpīgi. Izjūta ir tik precīza, ka nosaukt to citā vārdā šķiet neiespējami. Sižetā, kas atklāj divu jaunu cilvēku attiecību vēsturi, nav nekādu ārēji spilgtu un intriģējošu notikumu. Tāpēc jo vairāk var apbrīnot debitantes izcilo prasmi ar minimāliem izteiksmes līdzekļiem parādīt dvēseles vissmalkākās vibrācijas. Dziļums un ārkārtēja tīrība raksturo gan darba saturu, gan stilu.
Visu, ko autore ir vēlējusies pavēstīt, var ietvert arī vienā teikumā – mīlestība ir iracionāla parādība un nekādiem loģikas argumentiem nepakļaujas. Šī romāna līnija ir izstrādāta tik pārliecinoši, ka jauno rakstnieci varētu apskaust pieredzējušāki kolēģi. Tajā pašā laikā darbība notiek nevis izdomātā ilūziju pasaulē, bet mūsdienu angļu inteliģences vidē ar tipiskām un gluži neiedomājamām šīs sociālās grupas īpatnībām. Pasaulē ir pieņemts runāt par antisemītismu, bet gandrīz nekad – par ortodoksālo, Eiropā dzīvojošo ebreju attieksmi pret citām sociālām grupām. Izklausās neticami, ka šajā noslēg tajā vidē svešinieki netiek pieņemti arī mūsdienās. Gribot negribot jāatceras stāsts par Romeo un Džuljetu.
