Jāņu ielīgošana codiešiem sākās jau 13. jūnijā, kad pagasta pansionāta «Derpele» pagalmā kopīgai palustēšanai bija sanākušas folkloras kopas «Dreņģeri», «Vecsaule» un «Svitene», kā arī pansionāta iemītnieki.
Jāņu ielīgošana codiešiem sākās jau 13. jūnijā, kad pagasta pansionāta “Derpele” pagalmā kopīgai palustēšanai bija sanākušas folkloras kopas “Dreņģeri”, “Vecsaule” un “Svitene”, kā arī pansionāta iemītnieki.
Līgotāju mūzikas skaņām pievienojās arī turpat dīķmalā skanošais varžu koris, koku galotnēs vīterojošu putnu un zālē sanošu kukaiņu balsis, kā arī vējā līgojošu koku šalkoņa. Kā atklāja pansionāta “Derpele” vadītājs Alvis Feldmanis, šāda ielīgošana pansionātā notiek pirmo reizi. Viņš sacīja, ka pasākuma iniciatore bijusi folkloras kopas “Dreņģeri” vadītāja Skaidrīte Kuķalka. “Parasti ciemiņus aicinām pašā svētku vakarā, taču tagad viesi ieradušies negaidīti un par prieku visiem,” teic A. Feldmanis.
Skaidrīte Kuķalka šo dienu nosauca par mācību, jo visiem tika dots kāds uzdevums – pīt vainagu, dziedāt dziesmas, veidot ugunskuru, plūkt jāņuzāles. Par ugunskuru parūpējās “Dreņģeru” kolektīva stiprā dzimuma pārstāvji, bet meitas turpat pļavās plūca ziedus un dažādas zāles, kas lieliski noderēja vainagu pīšanai. Ozolu zarus, grīšļus, margrietiņas un rudzupuķes folkloristes bija atvedušas līdzi. Vainagu vīšana notika trijās “skaistuma darbnīcās”. Vienā no tām tapa ziedu vainagi, otrā – ozolu kroņi, bet trešajā – grīšļu galvasrotas.
Pansionāta iemītniece Valentīna Žatkevičiene bija ievēlēta par galveno ozolu vainagu vijēju. Viņa savā mūžā ne vienu vien ozolu kroni ir nopinusi. Pēdējo reizi Valentīnas rokas vainagu vijušas pirms pieciem gadiem. Taču pati Valentīna teic: “To, ko esi iemācījies, aizmirst nevar nekad. Lai gan pirksti lāgā vairs neklausa, ozolzarus kaut kā uzgriežu, uzgriežu, un kronis gatavs.”
Darbojoties ciemiņus un pansionāta saimniekus vienoja dziedātās Jāņu dziesmas. Pansionātā dzīvojošie vīri atzina, ka viņiem neesot īstas muzikālās dzirdes, arī balss neskanot. Neesot arī dziedāšanas mākslas. Taču vienbalsīgi viņi varēja sparīgi un no visas sirds skandināt Līgo dziesmu piedziedājumu “līgo, līgo”.
Kad vainagi tika nopīti un vairums dziesmu nodziedātas, visi tika aicināti iepazīties ar uguns rituālu, kuru vadīja S. Kuķalka. Viņa uzsvēra, ka tas ir nopietni, jo palīdz cilvēkam attīrīties un sniedz mieru. Uguns mājas pagalmā jādedz tādā vietā, kurā netiek staigāts kājām. Rituāla sākumā vieta ap ugunskuru, neskarot liesmas, tiek uz visām četrām debespusēm apslacīta ar ūdeni. Rituāla dalībniekiem jāveido noslēgts loks ap ugunskuru un savas domas jāveltī labajiem darbiem. Ugunij jāziedo rudzu maize, medus un skaidrs ūdens. Tas simbolizē visu četru stihiju saplūšanu. Codē ugunskurā tika mesti sauso ziedu pušķi un pērnā gada Jāņu vainagi, lai uz debesīm aizietu visas labās domas.
Kad nodziest jāņugunis, ļaudis, ejot mājās, bilst, ka pasākums radījis Jāņu noskaņu, un cer, ka šī jaukā tradīcija turpināsies, pulcējot arvien vairāk dalībnieku. Vienīgais, kā trūcis, – lielākas kopības izjūtas un kādu veldzējošu sulu vai našķu, kaut vai maza siera gabaliņa, atzina pansionātā dzīvojošais Vlads Pampars.
Kā teica Codes pagasta kultūras darba organizatore Solvita Rotberga, uz šo pasākumu tika aicināti visi pagasta iedzīvotāji, taču neatsaucās neviens. Solvitai šis fakts radīja lielu izbrīnu, taču viņai ļoti grūti izskaidrot pagastļaužu kūtrumu.
