Jūnijs… saules maiguma skauts veras logā – pret plašajām debesīm.
Jūnijs… saules maiguma skauts veras logā – pret plašajām debesīm. Tas paņem rokās vijoli un sāk slidināt pirkstus pār katru stīgu… Jūnijs pieglauž galvu vijolei un stāsta, ka esot skaistākais mēnesis, viņš uzslavē sevi par to. Skaistākais mēnesis gadā… Jūnijs vijolei stāsta, ka vēl arvien viņš ir apreibis no Ievas smaržas, kura kā jukusi bija ielauzusies viņa sirdī un dziedājusi viņam sonātes bez mitas… Tā esot tērpusies jau baltās kāzu drānās, bet… Vējš un Sals viņai tās esot atņēmuši. Aiz bēdām aizmigusi un solījusies Jūnijam dziedāt nākamgad.
Jūnijs paņēma sastrādātajās rokās vijoles lociņu un lūdza tai, lai tā šoreiz viņu klausot un nepieviļot. Jāņtārpiņi vēloties ballē skaistu valsi. Tādu, lai dejojot apreibtu putni un kokiem no skaņas izšķiltos pēdējās zaļās lapas.
Viena nots pēc otras… Viens dejas solis pēc otra… Viena stīgas skaņa pēc otras… Jūnijs spēlēja bez mitas un domāja par Ievas reibinošo, mīlas pilno smaržu.
Jūnijs lociņu atrāva no vijoles stīgām un ieslīga miegā… Ābeles savu karali apsedza ar ziedu segu, un zvaigznes dziedāja sonātes… bez mitas. Tikai Mēness ar Pērkonu sūkstījās, gribot klusuma.
Komētas miega putekļi iemidzināja ikvienu dzīvo radību. Uguns dzirksteles apdzisa, un Kastanis apskāva mazo biti, kura tikko bija paguvusi apreibt no saldā pieneņu medus. Jūnijs.
