Tas nemaz nav retums, ka bērnus pieaugušie izmanto par ieroci, kārtojot pašu attiecības. Lasītājas paudušas savu viedokli par notikumiem, kas līdzīgi laikraksta «Bauskas Dzīve» 1. jūnija numurā publicētajā rakstā «Atdots par kartupeļiem» minētajam.
Tas nemaz nav retums, ka bērnus pieaugušie izmanto par ieroci, kārtojot pašu attiecības. Lasītājas paudušas savu viedokli par notikumiem, kas līdzīgi laikraksta “Bauskas Dzīve” 1. jūnija numurā publicētajā rakstā “Atdots par kartupeļiem” minētajam.
Laimīgi atgriezās pie tēva
Milda Kārkliņa no Bauskas atceras gadījumu savu tuvinieku pulkā. Radu puisis Viktors apprecējies pusgadu pēc atgriešanās no dienesta armijā, jo bija gaidāms bērniņš. Sieva nebija latviete, varbūt arī tas bijis iemesls nesaskaņām, kas uzkarsušas jaunajā ģimenē. Pēc kārtējā strīda jaunā sieva aizbraukusi pie vecākiem. Meitiņu solījusies paņemt, tiklīdz iekārtošoties, bet … aizmirsa savu bērnu uz vairākiem gadiem. Tētis ar vecmāmiņas palīdzību audzinājis meitu, strādājis, cēlis māju, kopā ar vecākiem kopis zemi.
Valdiņa jau mācījusies skolā, kad ģimenē ienākusi cita sieviete. Ilga bija tēva deju partnere tautisko deju kopā. Abi labi sapratās, un meitenīte juta, ka arī viņai tiek sava tiesa no mīļuma un saskaņas pieaugušo attiecībās.
Lai apprecētos otru reizi, Valdim vajadzēja izšķirties no pirmās sievas. Viņa tolaik bija apmetusies vienā no Latgales mazpilsētām. Valentīna piekrita šķirties tikai ar vienu noteikumu – Valdu viņa ņems pie sevis. Mātei un tēvam ir vienādas tiesības audzināt bērnu, toreiz nosprieda tiesa. Valentīna pēc meitas ieradās kopā ar vietējo policistu. “Tēti, glāb mani!” raudāja un sauca Valda, ar varu iesēdināta automašīnā pie mātes. Taču Valentīnas pusē bija tiesas lēmums.
Tomēr māte neiebilda, ka meita reizi mēnesī ciemojas tēva ģimenē. Pēc gada Valdiņai atļāva tur pakavēties visu vasaras brīvlaiku. Kad Valentīna aizprecējās uz Krieviju, vairs nebija šķēršļu, lai bērns atgrieztos tur, kur dzīvojis no dzimšanas. Tētis un viņa sieva Ilga par to ļoti priecājās. Meitene jau mācās vidusskolā, sporto, piedalās teātra studijā, kopā ar viņu aug divi brālīši. Sirsnība ģimenē palīdzējusi meitenei aizmirst laiku, kad viņa ar varu tika izrauta no mīļu cilvēku vidus tikai tāpēc, ka bioloģiskā māte gribēja pierādīt savas tiesības.
Tas nebija pāridarījums
Iecavniece Anna atgādina krietni senu pagātni. Viņas bērnība bija Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. “Man vēl nebija desmit gadu, kad vajadzēja iet par ganu pie vieniem saimniekiem, bet brālim bija jākalpo pie otriem. Bijām pieci bērni, tētis agri nomira, un mums vajadzēja pelnīt ne tikai kartupeļus vien. Man tas vienmēr šķita kā pāridarījums. domāju, ka mamma mūs nemīl, tas sāpēja.
Nesapratu, ka mammai noteikti sirds vai lūza, jo ne jau aiz laba prāta viņai vajadzēja uz visu vasaru atdot mūs mazus prom pie svešiem cilvēkiem. Nebija viegli, taču man laikam laimējās strādāt pie labiem cilvēkiem, jo pāridarījumu neatceros. Rudenī jutos lepna, jo varēju atvest mājās miltus, kartupeļus, speķi, kādu drēbes gabalu, ko es biju nopelnījusi.
