Publiskos sarīkojumos bibliotēkās dzeju un prozu, iespējams, vairs nelasīs, jo par darbu izmantošanu autoriem ir jāmaksā atlīdzība.
Publiskos sarīkojumos bibliotēkās dzeju un prozu, iespējams, vairs nelasīs, jo par darbu izmantošanu autoriem ir jāmaksā atlīdzība. Pirms šādu sarīkojumu organizēšanas bibliotēkām ir jāiegādājas licence, kas maksā aptuveni trīs latus. Atlīdzības iekasēšanu par publisko izpildījumu nosaka Latvijas Autortiesību likums. Licence gan nav jāpērk, ja sarīkojumā ierodas rakstnieks, kurš stāsta par saviem darbiem un lasa to fragmentus. Atlīdzības iekasēšana attiecas uz pilnīgi visiem autoriem neatkarīgi no tā, vai viņi ir mūsu laikabiedri vai dzīvojuši pirms mūsu ēras. Šajā gadījumā maksu saņem ne jau Homēra vai Puškina mantinieki, bet gan viņu darbu tulkotāji.
Lai cik dīvains šķistu likums, tas ir jāievēro. Neviens kultūras darbinieks taču nevēlas kļūt par likumpārkāpēju, uzskata Bauskas Centrālās bibliotēkas direktore Baiba Tormane. Viņas vadītā iestāde licenci nav iegādājusies un tuvākajā laikā negrasās to darīt. Direktore pamato šo nostāju: “Literāru sarīkojumu organizēšana ar dzejas vai prozas skandēšanu nekad nav bijusi Centrālās bibliotēkas prioritāte. Mūsu uzdevums ir sabiedrību informēt, nevis izklaidēt. Pieļauju, ka problēmas varētu rasties Bauskas Bērnu bibliotēkai, kur dažādu autoru darbu lasīšana ir viena no izplatītākajām darba metodēm.”
Par aktuālo problēmu Latvijas Bibliotekāru biedrība (LBB) joprojām turpina diskusijas ar Latvijas Autortiesību aģentūru. kompromiss, visticamāk, netiks panākts, jo Autortiesību likums jau ir saskaņots ar starptautiskām konvencijām un Eiropas Savienības direktīvām. Kad jautājums par atlīdzības maksājumiem ticis izvirzīts pavasarī notikušajā Latvijas pagastu bibliotekāru kongresā, atskanējuši skaļi protesti.
LBB presē paustais viedoklis saskan ar Baibas Tormanes atziņu: “Kā privātpersona, nevis bibliotēkas vadītāja, uzskatu, ka iekasēt atlīdzību no bibliotēkām ir netaisnīgi. Kas tad cits, ja ne mūsu sistēmas iestādes, gadu gadiem ir popularizējušas pašmāju un ārzemju autorus? Ja nebūtu bibliotēku, daudzus rakstniekus lasītāji vispār nezinātu. Būtu neiedomājami, ja mēs par šo darbu prasītu naudu. Tagad iznāk, ka pašiem jāmaksā par sabiedrības izglītošanu. Kā amatpersona es iestājos par likuma ievērošanu un aicinu arī kolēģus rīkoties tāpat. Ja piepeši radīsies nepieciešamība, konkrētam sarīkojumam licenci nopirksim.”
Šie maksājumi, protams, nevienu bibliotēku neizputinās, bet papildu rūpes sagādās gan. Kā rīkoties, ja, piemēram, sentimenta uzplūdā publiskā sarīkojumā kāds sāks skandēt vārsmas – skriet pēc licences vai mēģināt runātāju apklusināt? Vēl trakāk var gadīties, sveicot jubilārus ar nelicencētiem dzejnieka vārdiem.
