Bauskas pilsētas novadpētniecības un mākslas muzejā vēl tikai līdz 10. jūlijam skatāma ģeniālā gleznotāja Borisa Bērziņa personālizstāde.
Bauskas pilsētas novadpētniecības un mākslas muzejā vēl tikai līdz 10. jūlijam skatāma ģeniālā gleznotāja Borisa Bērziņa personālizstāde.
Viņa skolniece mūsu novadniece Īra Rozentāle dalās ar “Bauskas Dzīves” lasītājiem savās atmiņās par mākslinieku.
Atmiņā paliek vārdi “Paldies, ka atnācāt!”
Manuprāt, rakstīt recenziju par briljanto Borisa Bērziņa gleznu ekspozīciju mūsu muzejā būtu vienkārši nedaudz dīvaini, jo kurš izstāžu apmeklētājs gan nezina, kas ne tikai latviešu, bet arī pasaules mākslas kontekstā ir B. Bērziņš. Divas reizes viņš bija laureāts arī starptautiskajās mākslas skatēs, kaut gan skarbā stila radītāji latviešu glezniecībā (E. Iltners, B. Bērziņš, R. Valnere, V. Ozols, I. Zariņš) bija starptautiski izolēti. Viņu, protams, arī jaunāku mākslinieku, izstādes varēja notikt, piemēram, Ļeņingradā, bet ne Parīzē.
Atceros savu pirmo tikšanos klātienē ar B. Bērziņu. Tas bija rudenī, septembrī. Es tikko biju iestājusies Mākslas akadēmijā. Borisam Bērziņam atklāja izstādi Valsts Mākslas muzeja Baltajā zālē. Aizšmaucu no kolhoza (tolaik mācību gads akadēmijā sākās pēc godīgi lauku darbos atkalpota mēneša). Savā melnajā rupja adījuma jakā (esmu sviteniece, agrāk mūsmājās bija aitiņas) kautrīgi sagaidīju lielā apsveicēju pulka izklīšanu un piegāju pie B. Bērziņa, kurš man un manai draudzenei Dinai Zoldnerei (esam dzimušas vienā dienā un gadā – 1959. g. 17. aprīlī) bija elks visus Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā pavadītos gadus. Sniedzu viņam lielu, baltu krizantēmu, un mākslinieks, dziļi ieskatījies man acīs, spieda roku, teikdams: “Paldies, ka atnācāt!” Šie vārdi, tāpat kā vēlāk, jau pēc akadēmijas absolvēšanas, man uzdotais jautājums: “Kāpēc jūs to darāt?”, manā atmiņā iespiedušies uz mūžu.
“Es jūs paņēmu tādas – bez telefoniem”
Toreiz bija tā. Es tik ļoti vēlējos mācīties pie Borisa Bērziņa, ka, manuprāt, notika brīnums. Akadēmijā Bērziņš pasniedza gleznošanu tekstilmākslas nodaļā, es biju gleznotājos un meistaram nebija privātskolēnu. Eduardam Kalniņam aizejot mūžībā, PSRS Mākslas akadēmijas Jaunrades darbnīcas Rīgā vadība tika uzticēta akadēmiķim Borisam Bērziņam. Es, sirdij drebot, uzaicināju viņu apskatīties manas gleznas. Atceros, tobrīd strādāju pie milzīga abstrakta audekla, ko acīmredzot bija inspirējusi mana mīļākā amerikāņu mākslinieka Roberta Raušenberga daiļrade. Krietnu brīdi skatījies, Bērziņš beidzot retoriski jautāja: “Kāpēc jūs to darāt?”
Vēlāk, kad no visiem pretendentiem profesors bija izvēlējies mūs piecas, viņš darbnīcā jokodams teica: “Es jūs paņēmu visas tādas – bez telefoniem.” Tas ir – bez slaveniem vecākiem.
Tā sākās laimīgais laiks, kad par mākslu un dzīvi varēju runāt ar B. Bērziņu. Sākumā reizi nedēļā Vaidavas ielā, kur mums bija ierādīta darbnīca, vēlāk sazvanoties, lai norunātu neplānotu saietu (tā bija mūsu bohēma, kur Bērziņš “spīdēja” arī ar franču konjaku, nēģiem un lašiem) viņa darbnīcā vai arī mājās pie kādas no mums. Tad viņš mēdza piezvanot stādīties priekšā: “Te Bērziņš, kungs.” Tas bija tik mīļi!
Žēl, ka Latvijas Mākslas akadēmija slēdza šo darbnīcu…
Ar mīlestību no elka līdz draugam
Gadu gaitā tikāmies daudzreiz, bijām draugi. Sākumā viņu intervējot, es ar milzīgu bijību centos uzdot nedaudz trafaretus ievadjautājumus. Borisu tas provocēja. Viņš attrauca: “Ko tu man to prasi, tu taču pati esi gleznotāja!” vai arī: “Man gribas strīdēties.”
Viņš runāja ar mani kā ar kolēģi, un tas ir vērtīgākais mūsu dokumentētajās un diemžēl daudzās nedokumentētajās sarunās.
Katrs cilvēks atstāj otra sirdī savu nospiedumu, bet tieši Boriss viņa slimības laikā ir atstājis manā sirdī īpašu nospiedumu ar savu mīlestību…
“Piespēlēja” audzēkņiem idejas
Nesen sastapu gleznotāju Leonīdu Mauriņu, kurš posās uz Mazsalacu appļaut mauriņu ap saviem deviņiem lielajiem ozoliem Salacas krastā. Uzzinājis, ka strādāju pie šī raksta, mākslinieks pastāstīja dažas epizodes no savas jaunības, kad zaļās prakses viņam vadīja B. Bērziņš.
Studenti toreiz nereti nostājušies pie kādas mājas un gleznojuši to, cerot, ka saimnieks iznāks ārā un nopirks “uzpindzelēto” studiju. Reiz nācis Boriss Bērziņš un apstājies, lai paskatītos. Tad stāstījis jaunajiem censoņiem: “Jūs taču varat ar pindzeli uzvilkt tai mājai taisnas sienas un saskaitīt logus, tad vismaz cilvēks varēs pazīt savu māju…”
Citreiz atkal pasniedzējs ierosinājis studentiem pamēģināt gleznot tikai ar melno, pelēko un cinka balto krāsu: “Jūs taču varat tam veltīt kādus trīs gadus no savas dzīves… Redzēsiet, kas tur iznāks!”
B. Bērziņš nekad neskopojās dalīties savā profesionālajā pieredzē un novatoriskajās idejās. Leonīds Mauriņš pastāstīja vēl vienu piemēru. Skolotājs ieteicis uzgleznot koka lielo siluetu ar gandrīz melnu krāsu, tad virsū klāt lapotnes lielos čemurus ar gaišāk pelēku toni un beigās ar baltu krāsu un smalkāku otu, lai izceltu reljefu, uzgleznot lapiņas. Tad bilde jānožāvē, lai vēlāk to nolazētu ar zaļo.
Tā Boriss Bērziņš neuzmācīgi “piespēlēja” jaunas idejas saviem audzēkņiem formālo uzdevumu radošai risināšanai.
***
Atnāciet uz pasaules mēroga glezniecības izstādi Bauskas muzejā! Starp citu, savos klejojumos pa Eiropas muzejiem un galerijām tikai vienreiz Pompidū modernās mākslas centrā Parīzē esmu redzējusi gleznu, kuras faktūra nedaudz atgādina Borisa Bērziņa glezniecības stilu.
