Cilvēka un dabas attiecībās vienmēr pastāvējusi mijiedarbība. Īpaši aktuāli tas kļuvis mūsdienās. Apliecinājums tam – dabas dīvainības, kas pēdējā laikā arvien biežāk vērojamas arī Latvijā.
Cilvēka un dabas attiecībās vienmēr pastāvējusi mijiedarbība. Īpaši aktuāli tas kļuvis mūsdienās. Apliecinājums tam – dabas dīvainības, kas pēdējā laikā arvien biežāk vērojamas arī Latvijā. Protams, var šīs problēmas lūkot globāli un tad bezspēcībā padoties cilvēces nevērībai un visatļautībai. Taču vislabāk vides saudzēšanu varam apliecināt katrs savā mājā, sētā, pilsētā.
Tieši par attieksmi pret vidi, kā arī pret citu cilvēku veikumu uz sarunu mani bija uzaicinājuši dzīvokļu kooperatīva “AizupeA” vadītāji. Kooperatīvā apvienojušies sešu namu iemītnieki. Grāmatvede Vilma Grīnberga teic, ka ar naudas lietām puslīdz galā tiekot. Taču satraucot dažu attieksme pret kopējo un šķietami neaizsargātāko kooperatīva īpašumu – kokiem un krūmiem māju pagalmos. Vairums to ir pašu gādāti, vesti no tuvākām un tālākām dārzniecībām, audzēti priekam un vides skaistumam.
Ziemassvētkos, skat, sudrabeglei bērni zāģē zariņus – mamma esot atļāvusi drusku paņemt istabas rotai. Pirms Līgo svētkiem citi iemītnieki salauzuši prāvu ozola zaru kaudzi. Šādus piemērus kooperatīva vadītāji min vēl un vēl.
“Visupirms vaina jāuzņemas vecākiem. Bērnu audzināšanā visatļautība nav pieņemama, vienalga, vai tas ir attieksmē pret citiem cilvēkiem, pret darbu vai arī pret dabu,” secina grāmatvede. Viņai šķiet, ka cilvēkos veidojas pārprasta izpratne – vērtīgas ir tikai lietas, mašīnas, apģērbi, iespaidi, kas gūti tālos ārzemju ceļojumos, bet ne vide. Cik Bauskā, pagastu centros ir daudzdzīvokļu māju pagalmu, kur ikviens ienācējs uzreiz apjaustu – šeit mīl, ciena un saudzē dabu?
Domas par vides saudzēšanu, nepieciešamību šai lietā kaut ko darīt manī raisījās arī kādā citā vietā. Baiss nolemtības skats atklājās, ieraugot kokus maģistrāles A-7 malā. Uz daudziem labi saredzami bija uzzīmētie sarkanie krusti. Nepārprotama sprieduma zīme. Runājot ar maģistrāles rekonstrukcijas projekta izstrādātājiem, uzzināju, ka remontējamos ceļa posmos plānots nocirst daudzus desmitus koku. Pašsaprotami, jo brauktuve jāpaplašina, par drošību un ērtībām jārūpējas. Tomēr emocionāli pilnvērtīgāks brauciens noteikti ir tad, ja līdzās pelēkajai asfalta lentei redzami bērzu baltie stumbri vai rudeņos sarkanas deg kļavas.
Nebūt neaicinu uzstāties pret ceļmalas veco koku nociršanu. Varbūt pašvaldības un arī privātīpašnieki, kuru zeme robežojas ar rekonstruējamo maģistrāli, varētu rīkot koku stādīšanas talkas. Speciālistu noteiktās vietās iestādīti bērzi, ozoli, liepas un kļavas pēc gadiem atkal priecētu braucējus.
