Bijušais baušķenieks Kaspars Cimermanis kopā ar draugiem jūlijā bija trijās neparastās, mūsu ceļotāju retāk apmeklētās valstīs: Rumānijā, Bulgārijā un Turcijā.
Bijušais baušķenieks Kaspars Cimermanis kopā ar draugiem jūlijā bija trijās neparastās, mūsu ceļotāju retāk apmeklētās valstīs: Rumānijā, Bulgārijā un Turcijā.
Mācoties koledžā Itālijā, Kaspars sadraudzējās ar trim puišiem no dažādām valstīm: Krievijas, Rumānijas un Bosnijas. Šķiroties nolēmuši, ja biežāk nesanāks, tad kāzās noteikti vajag satikties. Maskavu kopā ar draudzeni Sigitu Gausi Kaspars jau ir apmeklējis. Studiju biedrs no Bosnijas tagad dzīvo Austrālijā. Ja viņam būs pienācis precēšanās laiks, tad Kasparam un Sigitai paredzams ļoti tāls ceļojums. Taču arī šis vasaras brauciens uz Bukaresti izvērties neparastā, jauniem iespaidiem bagātā ceļojumā. Par piedzīvoto ar lasītājiem dalās Sigita un Kaspars.
“Balkānu ekspresis”
– Par braucienu uz Bukaresti uzzinājām laikus un sākām to uzreiz arī plānot. Izrādījās, ka lētākais ceļš uz Rumānijas galvaspilsētu ir caur Turciju. Lidojot caur kādu no Rietumeiropas valstīm, mums biļete turp un atpakaļ izmaksātu ap 450 latu. Taču “Air Baltic” mums piemērotā laikā bija sarīkojusi akciju, līdz Stambulai un atpakaļ atvizinot par 72 latiem.
Šis bija diezgan avantūristisks brauciens, jo ievāktā informācija bija minimāla. Kādā interneta mājaslapā bijām atraduši sarakstu ar prāmjiem, kas no Stambulas pa Melno jūru mūs nogādātu Rumānijas pilsētā Konstancā. Taču izrādījās, ka ar kuģi mēs tomēr Rumānijā nevaram nokļūt. Vēlējāmies īrēt automašīnu, taču mums neļāva ar to izbraukt no valsts. Viegli nebija Stambulā atrast autoostu – kaut ko līdzīgu mūsu Rīgas centrāltirgum.
Autobusus gan nekur nemanījām, taču daudz būdiņu viena otrai līdzās un katrā tevi aicina iekšā. Uzcienā ar tēju, izvaicā, kurp gribi braukt. Kad piedāvājums mūs tomēr neapmierināja, saimnieks kļuva dusmīgs. Atlika meklēt dzelzceļa staciju. Izpētot vilcienu sarakstu, ieinteresēja “Balkānu ekspresis”. Eksotika nosaukumā, kaut kas līdzīgs Agatas Kristi “Austrumu ekspresim”. Vilciens uz Bukaresti devās īsi pirms pusnakts, tas mums derēja, jo visu dienu varējām veltīt Stambulas apskatei.
Tā tomēr nav Eiropa
– Sava austrumu “rozīnīte” jau Stambulai piemīt. Lielajā tirgū “Grand bazar”, šķiet, var nopirkt pilnīgi visu, velnu un sievasmāti ieskaitot. Pārsteidz daudz kas, piemēram, tirgotāju specializācija. Viens veikaliņš, kurā ir tikai simtiem dažādu veidu veļas auklu. Citur visā veikalā tikai viena prece – tūkstošiem visdažādāko manikīra šķērīšu. Tas nogurdina, ir apnicīgs stress, tāpēc no tirgus devāmies prom.
Lai arī kā paši turki vēlētos, attīstot ekonomiku, ceļot dzīves līmeni, tā tomēr nav Eiropa. Šķiet, Turcijas uzņemšana Eiropas Savienībā būtu kļūda. Kultūru atšķirības ir pārāk lielas, un tās izpaužas it visur, sākot no tirgus līdz automobiļu vadīšanai ielās.
Stambulā par 50 dolāriem noīrējām kuģīti, izbraucām loku pa Bosfora jūras šaurumu, bijām Eiropā, Āzijā, ieēdām nelielas vakariņas un cerībā baudīt dzelzceļnieku piedāvātos labumus devāmies uz vakara vilcienu. Tomēr, izrādās, izpratne par “Balkānu ekspresi” mums un turkiem ir atšķirīga. Restorānvagona nebija, līdz ar to iespēja iedzert rīta kafiju bija liegta. Tieši tai laikā plūdi bija postījuši Bulgāriju, arī Rumāniju. Vilciens Sofijā nemaz neiebrauca, vairākas reizes virzījās atpakaļgaitā, tādēļ mūsu ekspresis pārvērtās lēnīgā gliemezī, kurš galapunktu sasniedza ar astoņu stundu kavēšanos.
Kāzas Bukarestē
– Rumānija pašlaik šķiet lielo iespēju zeme. Kaut kas līdzīgs kā pie mums pagājušā gadsimta 90. gados. Brauciens caur Bulgāriju, Rumānijā pavadītās dienas – tā bija sava veida atgriešanās mūsu padomju laika bērnībā. Interesanti un arī nedaudz nostalģiski. Valstīs valda nabadzība, kas skatāma ēkās, pamestos laukos.
Daudz neparasta bija arī drauga kāzās. Kā varēja saprast no apkārtējo reakcijas, mācītāja sprediķis un visa laulību ceremonija baznīcā bija krietni jautra, ik pa laikam viesi tika smīdināti. Pilnīgi citāds kā pie mums bija kāzu mielasts. Nebija nekādu vedēju un viņu organizētu izdarību. Viesi sēdēja pie galdiem, viņiem pienesa ēdienu. Dzērieni bija uz maziem galdiņiem citā telpā. Dažbrīd bija dejas, dažas no tām kaut kas nacionāls. Neskanēja tosti, saucieni “Rūgts!”, bezdarbīgā sēdēšana, ēšana un dzeršana drīz vien kļuva apnicīga.
Trīs dienas Bukarestē pavadījām interesanti. Tūristu nav daudz, īpaši nav domāts arī par viņu piesaisti, piemēram, ar bagātīgu suvenīru klāstu. Spilgtākie Rumānijas iespaidi: bijušā diktatora Nikolaje Čaušesku milzīgā pils – otra lielākā ēka pasaulē –, naudas reformas radītās jukas, kad nesaproti, cik īsti vērtas ir tūkstoš leju. Skaidru naudu līdzi ņēmām maz, izmantojām bankomātus. Interesanti, ieliekot karti, bankomāts tevi uzrunā vārdā: “Hello, Sigita Gause!”
Konstancā ir lieliska, pagaidām vēl lēta pludmale, silts ūdens Melnajā jūrā, maigs klimats, lēti taksometri un alus.
***
Padomi
– Uz Rumāniju, arī Bulgāriju jāsteidz doties tagad, jo drīz tur cenas par visu sakāps kā Rietumos.
– Nebaidīties pašiem plānot maršrutus, izmantojot lēto aviosabiedrību pakalpojumus, lielo kompāniju akcijas. Pašlaik Rumānijā un Bulgārijā var ērti nokļūt no Odesas Ukrainā. Iebraukšanas vīzas nevienā no šīm valstīm nav vajadzīgas.
– Jo vairāk pirms brauciena būsit internetā meklējuši adreses un transporta kustības sarakstus, jo mazāk pārsteigumu gaidīs ceļojuma laikā.
