Laika ritējums ir daudz straujāks, nekā mums dažbrīd šķiet. Vēl nesen jestri dungojām līdzi staltajam jauneklim «nav mīla jāmeklē, tā atnāks pati…». Nu, izrādās, mīlestība nākusi, projām gājusi un vēl pāris reižu paspējusi mūsu ikdienībā apmaldīties.
Laika ritējums ir daudz straujāks, nekā mums dažbrīd šķiet. Vēl nesen jestri dungojām līdzi staltajam jauneklim “nav mīla jāmeklē, tā atnāks pati…”. Nu, izrādās, mīlestība nākusi, projām gājusi un vēl pāris reižu paspējusi mūsu ikdienībā apmaldīties.
INGUS PĒTERSONS, iesirmu matu šķipsnu rotāts, joprojām dzied mums par tālo, nepielūdzamo, nesagaidāmo un nesatveramo – mirkli, mūžu, mīlestību.
– Katra vieta, kur esmu uzstājies līdz šim, ir citādāka. Arī sajūtas vienmēr ir atšķirīgas. Taču visur ir viena lieta – mīlestība. Klausītājiem ir mīļas šīs dziesmas, un viņi, šķiet, elpo līdz ar mani. Lai arī programma sakārtota ļoti rūpīgi un katrreiz ir gandrīz nemainīga, esmu pamanījis, ka daži cilvēki ierodas vairākos koncertos.
Kāda bija jūsu nokļūšana popmūzikā?
– Pirms vairāk nekā 25 gadiem dziedāju Valmieras kultūras nama estrādes orķestrī. Uzvarējām rajona skatē, un es tiku uz Rīgu. Tur tad mani atrada Raimonds Pauls un sākās mana estrādes dziedātāja karjera.
Vai bija izsapņots, kāda tā varētu būt? Vai šie sapņi ir piepildījušies?
– Droši varu teikt, ka daudzi sapņi ir piepildījušies, estrādes mūzikā jau nu noteikti. Kad sāku, mani elki bija Rafaels, Toms Džons, Viktors Lapčenoks. Vēlējos atdarināt daudzas grupas un ārzemju popzvaigznes. Jā, man bija mānija līdzināties kādam. Sapratne, ka, tikai atradis pats sevi, vari kļūt par īstu mākslinieku, nāca ar gadiem. Viss neīstais pagaist, izrādās, tam arī nav nekādas vērtības.
Nemainīga palikusi jauniešu vēlme nokļūt uzmanības centrā, būt popularitātes starmešu apmirdzētiem. Kā vērtējat iespējas un ceļus, kurus izmanto mūsdienu jaunieši, dodoties iekarot popkultūras virsotnes?
– Arī tolaik iekļūt estrādes mūzikas augstākajā sabiedrībā varēja dažādos konkursos. Vajadzēja iet cauri daudzām kvalifikācijas pārbaudēm, kas bija zināmā mērā pozitīvi, jo no mūziķiem prasīja jau profesionālu sagatavotību.
Tagad katra izvēle ir viņa paša ziņā. Ja ir talants un griba, ar to pietiek, lai atrastu sevi, vienalga, kādā žanrā tas būtu. Galvenais, lai tā patiesi ir cilvēka paša brīva izvēle.
Salīdzinājumā ar tiem gadiem šodien jaunajiem un talantīgajiem ir daudz lielākas iespējas. Visa pasaule vaļā, pieejams daudz informācijas, attīstītas tehnoloģijas. Svarīgi saskatīt sevi pasaules kontekstā, salīdzināt, lai zini, ko vari un ko vēl nevari, ko nespēsi nekad. Lai sasniegtu augstu mērķi, tas jāzina. Pēdējos gados televīzijas “fabrikas” ir kā izmēģinājuma tramplīns. Atlase, spēka pārbaude, arī galvas sagrozīšana. Manuprāt, jauniešiem šis apstāklis noteikti ir jāsaprot. Tāpat kā neapstrīdama ir patiesība, ka, izrādot sevi šajos šovos, jaunieši pelna naudu arī kādam citam. Tomēr uzskatu, ka ne visi, kas piedalās talantu šovos, grib iekarot popkultūras virsotnes. Gluži vienkārši viņi vēlas izteikt un pārbaudīt sevi.
Kādus koncertos saskatāt mūs, savus klausītājus? Kā esam mainījušies mēs un noteikti arī jūs pats?
– Publika kļuvusi brīva un patiesa. Tai nevienam vairs nav jāmelo un jāizliekas. Savukārt es esmu kļuvis pārliecinātāks par to, ko daru. Paša piedzīvotais ļauj dziesmās izteikt daudz vairāk nekā toreiz. Šķiet, dziedu tāpat, tomēr skan krietni citādāk. Tas mirklim uz skatuves piešķir daudz dziļāku jēgu.
Publikā ir daudz arī manu vienaudžu. Jūtu, ka viņu skatiens bieži vien kavējas pagātnē, tīksminās par jaukajiem brīžiem. Es bieži domāju, kāpēc viss iepriekš notikušais liekas labāks un mīļāks. Varbūt vainīgs laiks. Tas noberž asumus, un atmiņā paliek tikai labais. Šādos pagājušā laika apcerējumu brīžos man palīdz teiciens: “Nekad nevar būt tik laba pagātne, lai nākotne nevarētu būt vēl labāka.”
Daži jautājumi, izmantojot jūsu dziesmu vārdus. Kā tad ir – mīlestības pinekļos ir vienkāršāk iepīties vai tomēr vieglāk tikt no tiem vaļā?
– Jā, daudz vieglāk un pat dažbrīd nemanāmāk iepīties nekā pēc tam tikt ārā. Dzīve soda vieglprātīgi iepinušos mīlestības pinekļos.
Kas īsti ir zelts, vislielākā vērtība?
– Es domāju, ka mums dotā dzīvība. Arī mūsu garīgā pasaule. Vēl vērtīgs mēdz būt viens mazs mirklis. Dažbrīd tik nepamanāms, taču tāpēc tas ir jo dārgāks.
Kas Ingum Pētersonam joprojām ir tālā un neaizsniedzamā?
– Tālā… tā ir pilnība, pēc kuras mēs katrs tiecamies. Tas ir apvārsnis, kurš vienmēr atkāpjas tālāk un tālāk, vienmēr ir neaizsniedzams.
Savulaik kādā dziesmā aicinājāt “nenest zvaigznes istabā”, jo tuvumā tās izbāl un zaudē noslēpumaino pievilcību. Šajos laikos par neatņemamu masu kultūras sastāvdaļu kļuvusi slavenību privātās dzīves ķidāšana. Kā jums izdodas ar to sadzīvot?
– Ir grūti. Vispirms mediji kādu glorificē, rada mītu, elku, uzliek uz pjedestāla, lai pēc tam kā hiēnas mielotos ar citu nelaimi. Ir jābūt lietām, par kurām skaļi nerunā. Šis tabu kā daudzi cilvēciski principi un pašcieņas vērtības šodien tiek pārkāpts.
***
Uzziņai
– “Ir 1979. gads. Koncertā televīzijā līdzās Maestro pie flīģeļa nostājas nepazīstams, stalts, ļoti izskatīgs jauneklis un sāk dziedāt. “Nenes zvaigznes savā istabā, neprasi, lai zvaigzne izdabā…” Kādreizējais Latvijas jaunatnes čempions šķēpa mešanā Ingus Pētersons jau ir saņēmis dziedātāja diplomu un atzīts par labāko vokālistu komjaunatnes dziesmu konkursā, kur uzstājies ar Valmieras kultūras nama ansambli “Kvelde”.
– Sporta trenera un ārstes ģimenē 1959. gadā dzimušais Ingus kopš bērnības ir dzirdējis mājas muzicēšanu, labas balsis ir tētim, mammai. Ingus Pētersons sāk karjeru estrādes mūzikā, bū dams pianists. Reiz grupas dziedātājs ir iedzēris un Ingus piedāvājas nodziedāt viņa vietā dziesmu “Latviešu jūrniekiem” no V. Lapčenoka repertuāra. Publikai tas iet pie sirds.
– Viņam ir dzidra, skaista un skanīga balss. No 1979. līdz 1983. gadam vai ikviens Latvijas komponists kādu dziesmu veltījis Ingum. Tad tikpat pēkšņi kā parādījies Pētersons pazūd no estrādes. Viņš mācās Konservatorijā pie Kārļa Zariņa un nolemj nodoties tikai akadēmiskajai dziedāšanai. Pēc divdesmit gadiem mūziķis atzīst – ja dzelzs priekškars nebūtu tik krasi nodalījis Padomju Savienību, ja vien viņam būtu iespēja koncertēt pasaulē ar estrādes mūziku, viņš nebūtu no tās aizgājis. Nodibinātu savu ansambli un kļūtu par latviešu Karelu Gotu vai Tomu Džonsu. Dziedātu skaistas melodijas labi nostādītā, vīrišķīgā balsī. Tolaik izlauzties varēja tikai ar opermākslu. I. Pētersona starptautiskā debija notika 1986. gadā Īrijā. Viņš ir dziedājis Anglijā, Austrijā, Vācijā, Zviedrijā, Kanādā, Amerikā, Austrālijā.”
Daiga Mazvērsīte, mūzikas kritiķe
