Dārzā izaugušas neparasti slaidas saulespuķes, aicinot ciemos, sacīja Ella Krievāne no Gailīšu pagasta «Viesturiem».
Dārzā izaugušas neparasti slaidas saulespuķes, aicinot ciemos, sacīja Ella Krievāne no Gailīšu pagasta “Viesturiem”. To, ka saimniece kopš vasaras vidus vairs nestaigā, uzzināju tikai sastopoties.
Vakara saulē
“Fotografējiet tās milzenes! Sēkliņas bija parastas, veikalā pirktas. Kurš varēja iedomāties, ka izaugs tik garas. Divas jau vējš nogāza. Dēls nobildējās pie vienas, izrādījās divtik gara kā viņš,” stāsta Ella Krievāne.
Redakcijas fotogrāfs Ivars un šoferis Juris palīdz saimniecei ar ratiņkrēslu nobraukt pa viņnedēļ kāpnēm uzliktām sliedēm. Bez palīga laukā tikt viņa vairs nevar un par vakara sauli iznāk priecāties pie durvīm, mājas koridorā sēžot.
pavasarī Ella Krievāne akurāti sastādījusi dārzu, bet iznācis tā, ka ravētāja viņa vairs nav. “Tas notika piepeši, un dakteri vēl nav tikuši skaidrībā, kas īsti ar mani ir. 16. jūlija rītā nevarēju izkāpt no gultas. Kājas neklausīja. Labi, ka viena no vedeklām bija pie manis. Izsaucām ātros. Kopš tā laika esmu bijusi divās slimnīcās un sanatorijā. Kamēr biju prom, dārzu kopa manas trīs mazmeitas. Viņas ir pusaudzes, tāpēc ar ravēšanu bijis visādi. Toties mauriņš nopļauts. Dēli ar sievām atbrauca, jaunās zemenes iestādīja. Agros kartupeļus norakām un apēdām. Tagad vajadzētu vēlajiem nopļaut lakstus, bet… Ar prātu es lidoju, visu ko varētu izdarīt, bet miesa kļuvusi par vāju. Nu jādzīvo nevis kā gribu, bet tikai kā varu,” stāsta Ella.
Labi saprotas
Dēls Viesturs ar ģimeni dzīvo Rīgā, Kārlis ar savējiem – Madonā. Viņi pie mammas var atbraukt tikai nedēļas nogalē. Ar ikdienu Ellai palīdz tikt galā kurzemniece Velga Gornakova no Kazdangas pagasta. Viņa ir pensionāre, agrāk strādājusi par kopēju veco ļaužu pansionātā. Velga stāsta: “Vīrs man miris, trīs bērni jau sen savā dzīvē, mazbērni lieli, un esmu vecvecmāmiņa. Mājās man ir vientulīgi, tāpēc labprāt piekritu braukt šurp un palīdzēt Ellai. Saprotamies labi, man šādas rūpes nav svešas, un Ella ir cilvēks ar optimistisku garu. Reizēm jau viņai uznāk arī drūmas domas, bet kurš bez tām iztiek?”
Velga atklāj, ka pirms gadiem oktobrī salauzusi kāju. Tā ieģipsēta līdz celim. Dārzs jānovāc, bet nespējusi paiet, kur nu vēl strādāt. Varējusi paļauties tikai uz bērnu atbalstu un sāpīgi izjutusi bezpalīdzību. Velga saprot Ellas noskaņojumu un māk arī skumjas kliedēt.
Priecājas par dabu
“Nebeidzu priecāties par šejienes dabu. Man dārzā viens vienīgs māls, bet te zeme tik auglīga. Prasīju Ellai, kāds mēslojums lietots. Izrādās, dārzs iekopts vietā, kur agrāk auga ābeles. Zeme atpūtusies, tāpēc viss labi aug,” saka Velga.
Ella vēl stāsta, cik viņai jauki kaimiņi – Gailīši, Fūsti, Langenfeldi, Šlosbergi, otrpus gravai Aija Balama, Griķu ģimene, Stasija Bērziņa – vienmēr kāds ienāk apraudzīt. Rudens arī šogad tik skaists, saulainās dienas necerēti siltas septembrim, un ir, par ko priecāties.
