Iespējams, šie stāsti par ievērojamāko ne vien Bauskas rajona, bet arī Latvijas kultūras pieminekļu atjaunošanu lasītājiem jau ir zināmi.
Iespējams, šie stāsti par ievērojamāko ne vien Bauskas rajona, bet arī Latvijas kultūras pieminekļu atjaunošanu lasītājiem jau ir zināmi. Nedaudzās slejās nevar atklāt visus stāstus – visus kreņķus un zaudējumus, visas ieceres un cerības, visas veiksmes un brīnumus.
Taču var pateikt paldies visiem, kas strādājuši un turpina strādāt Rundāles, Mežotnes, Bauskas pilī un Plūdoņa “Lejeniekos”, – Laimonim Liepam, Imantam Lancmanim, Egonam Fridrihsonam, Ilonai Klēviņai, Mārim Skanim, Eduardam Smilškalnam un Rūdolfam Saulājam. Pateicība arī visiem, kuri nav nosaukti vārdos, un viņu ir ļoti daudz. Tam laikam būtu vajadzīgs viss laikraksta atvērums, un varbūt kādreiz to tā arī vajadzētu aizpildīt.
Aktualizē sakoptību
Sakoptāko kultūras pieminekļu godu pelnījušas ne tikai visiem labi pazīstamās vietas. tas pienākas visiem tiem kultūras mantojuma objektiem, kuru saimnieki arī bez īpašas rocības rūpējas par saviem īpašumiem un uzskata par pienākumu kultūras mantojuma saglabāšanu. Labi paraugi ir Rundāles pils kalpu māja (Baltā māja), Bruknas muiža, Iecavas, Bauskas, Codes un citas baznīcas, Iecavas muižas parks. Saraksts gan nav tik garš, kā gribētos, bet tas noteikti tāds būs. Savukārt tiem, kas vēl nezina, ko iesākt, kas domā, ka lētāk ir nojaukt vai nomainīt, Kultūras mantojuma dienas ir labs iemesls, lai vēl kaut ko iemācītos, atrastu labāko paraugu un pajautātu padomu.
Pagājušā gada Eiropas kultūras mantojuma dienas, kuru tēma bija “Apdraudētākie kultūras pieminekļi Latvijā”, iespējams, izraisīja skumjas pārdomas vai skarbus vārdus. Tās diemžēl neaktualizēja sasāpējušās kultūras mantojuma aizsardzības, saglabāšanas un restaurācijas nozares problēmas.
Kā turpinājums pagājušajā gadā sāktajam ir šogad izvēlētā tēma “100 sakoptākie kultūras pieminekļi Latvijā”. Bauskas rajona sakoptākie kultūras pieminekļi nevar radīt nekādas šaubas – Bauskas, Rundāles, Mežotnes pils un Plūdoņa dzimtās mājas “Lejenieki”. Tie ir pieminekļi, kas visiem labi pazīstami un bieži apmeklēti, vietas, ar kurām lepojamies, labprāt apskatām paši un rādām viesiem.
Bezcerīga postaža
Pēc apmēram stundu ilgas bombardēšanas 1944. gada 14. septembrī Mežotnes pils un apkārtējās muižas kompleksa ēkas bija pārvērtušās gruvešos. Pilij bija sašauts rietumu gals upes pusē, un kupola zāles sienas vietā rēgojās milzīgs caurums. Visu 40. gadu otro pusi un 50. gadus pils tā arī stāvēja bez jumta, griesti, grīda un logi tika sakurināti malkā, pazuda ēdamzāles kamīns un podiņu krāsnis. Tad pirmajā stāvā atradās vieta minerālmēslu noliktavai, cūku un vistu kūtij un citām komunistiski saimnieciskām vajadzībām.
1958. gadā Mežotnes selekcijas un izmēģinājumu stacija nolēma pilī iekārtot administrācijas telpas. Sagrauto sienu un jumta atjaunošana ieilga gandrīz visu 60. gadu garumā. 70. gadu sākumā turpināja atjaunot iekštelpas, līdz 1971. gada martā pēkšņi atklājās, ka Restaurācijas pārvaldes strādnieki sit no sienām un griestiem vēl atlikušos oriģinālos dekoratīvās apdares fragmentus. Tūlīt pēc tam pils griestu gleznojumu atjaunošanu sāka restauratori no Ļeņingradas, bet tā bija tikai daļa no nepieciešamā. 70. gados pils joprojām izskatījās bēdīgi – griestu gleznojumi un parketa grīdas kopā ar kailām kolonnām un netīri pelēkām sienām.
Darbi atsākās tikai 1978. gadā ar lietuviešu restauratoru spēkiem – tika atjaunots kolonnu mākslīgā marmora segums un citas interjera apdares detaļas. Paralēli sarežģījumiem pilnajai pils restaurācijai 60. gadu beigās sākās parka atjaunošana un sakopšana.
1996. gadā saimniekošanu Mežotnes pilī pārņēma SIA “Mežotnes pils”, kas izīrēja parādes telpas saviesīgiem pasākumiem un iespēju robežās turpināja pils saglabāšanas un atjaunošanas tradīciju. 1999. gadā tika rekonstruēta kupola zāles lielā lustra. Šajā pašā gadā tika īstenota oriģinālā ideja – pils trešajā stāvā ierīkot viesnīcu, tās numurus iekārtojot ar vēsturisku stilu mēbelēm un atbilstošu interjeru apdari.
2001. gadā Valsts nekustamā īpašuma aģentūra veica Mežotnes pils rekonstrukciju. Grandiozā pasākuma mērķis bija komerciāli veiksmīga tūrisma objekta izveidošana. Lai gan tā sasniegšanai izmantotie līdzekļi nav gluži viennozīmīgi vērtējami, rekonstrukcija kopumā saņēma daudz atzinīgu vārdu. Pils fasādes un interjeri atguva daudzus zudušus elementus – čuguna lējuma margas fasādēs un parādes kāpnēs un citus, daļēji tika atjaunots pils sākotnējais plānojums.
Pils ir saposta un labprāt uzņem viesus. Ja parādes zāles nešķiet pietiekami mājīgas, parka pastaigu romantisko noskaņu papildina pastorālas aitiņas un lēnais Lielupes plūdums.
Rāpšanās kalnā
Karš Rundāles pilij nebija nodarījis lielus postījumus. vienīgi 1944. gadā pils rietumu korpusā bija iekārtojies kāds vācu karaspēka vads, bet padomju armijas izlūku grupa bija iekļuvusi austrumu spārnā.
20. gadsimta 40. – 60. gadi pagāja, meklējot pilij pietiekami saimniecisku izmantošanas veidu. Tā pārdzīvoja gan graudu noliktavas, gan skolas fizkultūras nodarbības parādes telpās. Kāda padomju pilsone laikrakstā “Cīņa” ļoti precīzi pauda šī laika noskaņojumu: “Lai pagaida seno piļu liekā greznība!” 1959. gadā Rundāles pils kļuva par Bauskas novadpētniecības muzeja filiāli, tad tā tika slēgta un atkal atjaunota 1963. gadā, bet daļa pils nodota Arhīvu pārvaldei.
Tikai 1972. gadā tika izveidots Rundāles pils muzejs un pieņemts lēmums par Rundāles pils, parka un pārējā ansambļa restaurāciju. Tikai tad patiešām varēja sākties atjaunošana – vispirms jumtu nomaiņa un apmetumu remonts. 1975. gadā sākās parka rekonstrukcija, tika izzāģēti visi vecie koki, bet jauno stādījumu un celiņu veidošana ilga vēl vairāk nekā desmit gadu. Pirmās restaurētās telpas apmeklētāji varēja apskatīt 1981. gadā.
Kādā no Rundāles pils muzeja 30 gadu jubilejas intervijām tā direktors I. Lancmanis milzīgo darbu, kas šajos gados paveikts, raksturo kā rāpšanos kalnā pretī nogruvumam: “Tas tiešām ir noticis. Esam izlaiduši caur savām smadzeņu šūnām, sirdi un nerviem visu šo norišu, lietu, notikumu gūzmu. Sākot ar tehnisko pusi – komunikācijām –, kas tur bija par problēmām, klizmām ar projektēšanu un izpildi, materiāliem, kuru nebija, un naudu, kuras nebija, un darbiem, kas bija jāpārtaisa, un caurulēm, kas tik un tā visur plīsa, un tā tālāk! Beidzot ar māksliniecisko apdari – kaut vai, piemēram, vienu gleznotu plafonu, kurš ir sešus vai septiņus gadus jārestaurē, – kas tur bija riņķī ap to!”
Restaurācija joprojām turpinās, katru reizi pārsteidzot apmeklētājus ar ko jaunu un skaistu – hercoga kabinetu un guļamistabu, pils parka fasādi un kāpnēm, dārznieka māju un, protams, parku – ornamentālo parteru, pergolām, Zaļo teātri un rozēm.
Godalgotā Bauskas pils
Eiropas Savienības kultūras mantojuma balva “Europa Nostra Awards 2004”, divas Latvijas Kultūras mantojuma Gada balvas un Eiropas Savienības programmas “Culture 2000” atbalsts ir oficiālie apliecinājumi tam, ka Bauskas pilī darbi tiek veikti ar vislielāko rūpību un godprātību.
Bauskas pils pagājušā gada Eiropas kultūras mantojuma dienās piedalījās kā viens no Latvijas apdraudētākajiem kultūras pieminekļiem. Jau tad tika teikts, ka Bauskas pils muzejs nopietni rūpējas par draudu novēršanu un tas var kalpot par labu paraugu gan pieminekļu īpašniekiem, gan pieminekļu aizsardzības speciālistiem. Tas arī noteica šķietami paradoksālo Bauskas pils nokļūšanu Latvijas sakoptāko pieminekļu sarakstā.
Ideja par Bauskas pils Kurzemes hercoga rezidences (jaunākās daļas) ziemeļu korpusa atjaunošanu, lai uz turieni pārvietotu Bauskas novadpētniecības muzeju, radās tikai 20. gadsimta 70. gados. Projektēšana un atjaunošana arī tika sākta, bet pētījumi un laiks lika šajos plānos ieviest korekcijas. Bauskas pils tika novērtēta kā Latvijā vienīgā renesanses pils, kas, lai arī drupās, tomēr bija saglabājusi unikālas vērtības – brīnišķīgu ornamentēto apmetumu, bagātu krāšņu podiņu kolekciju, akmens kalumus un daudz ko citu.
1990. gadā tika pieņemts izšķirošais lēmums par Bauskas pils muzeja izveidošanu un atteikšanos no Restaurācijas pārvaldes pakalpojumiem, turpmākos darbus veicot pašu spēkiem. Par vienu no lielākajām veiksmēm pēdējo gadu Bauskas pils vēsturē izveidojās sadarbība ar čehu restauratoriem, sākot no sgrafito apmetuma glābšanas pils ziemeļu fasādē un restaurācijas ziemeļaustrumu tornī un beidzot ar Livonijas ordeņa cietokšņa dru pu konservāciju, kas vēl turpinās.
Kāds lauku miers…
Līdzās mūsu slavenākajām pilīm sakoptāko pieminekļu rindā nonākusi arī lauku miera osta – Plūdoņa “Lejenieki”. Otrā pasaules kara laikā bija sagrauti kapu vārti, kurus pēc dzejnie ka īpaša pasūtījuma projektējis viņa znots – arhitekts Ansis Bērziņš. Dzīvojamā mājā, kā daudzviet, bija ierīkoti dzīvokļi.
1959. gadā izdevās atrast meistaru Skangaļūnu, kas bija būvējis Plūdoņa kapu vārtus un pēc atmiņas tos atjaunoja. Sākās arī dzīvojamās mājas restaurēšana, kurā palīdzēja “Lejenieku” saimniecības vadītājas Alises Smalkās atmiņas. 1964. gadā “Lejeniekos” tika izveidots sabiedriskais muzejs, un 1966. gadā pie mājas atklāja piemiņas plāksni un vienā istabā pirmo Plūdoņa piemiņas ekspozīciju. Muzejs tika nodots PSRS 50. gadadienas sovhoza aizbildnībā un ar laiku paplašinājās, kļūstot par iemīļotu dzejnieku, skolnieku un romantiķu ceļojumu mērķi. 1994. gadā “Lejeniekus” īpašumā atguva dzejnieka dēls Varimants Plūdons, kurš tos dāvināja Ceraukstes pagastam ar noteikumu, ka “Lejeniekos” tiks saglabāts muzejs. Un tā dzejnieka mājā jopro jām ir muzejs, lauku miers un dzeja.
