Lai nosargātu mežsaimniecību no iespējamiem liesmu postījumiem un lai pēc iespējas ātrāk atklātu un ierobežotu meža ugunsgrēkus, mūsu valstī izveidots 186 ugunsapsardzības torņu tīkls.
Lai nosargātu mežsaimniecību no iespējamiem liesmu postījumiem un lai pēc iespējas ātrāk atklātu un ierobežotu meža ugunsgrēkus, mūsu valstī izveidots 186 ugunsapsardzības torņu tīkls.
Ugunsnedrošajā periodā torņos strādā 372 cilvēki, liecina Valsts meža dienesta (VMD) sagatavotā informācija. Bauskas rajonā šādu darbu nodrošina 12 personām sešās ugunsnovērošanas smailēs.
Ugunsnovērošanas torņi tiek izmantoti ugunsgrēku atklāšanai, stāsta Bauskas virsmežniecības virsmežzinis Guntars Vāvers. To izvietojumu nosaka tā, lai katru meža teritoriju varētu pārredzēt vismaz no diviem, labākajā gadījumā – trim torņiem. Bauskas rajonā divi torņi atrodas Skaistkalnes, viens Vecumnieku, bet visvairāk – trīs – Iecavas mežniecības teritorijā. Mūspusē tie ierīkoti galvenokārt skujkoku mežos, jo tie izžūst visātrāk un tajos ugunsbīstamība ir visaugstākā. No aprīļa vidus līdz oktobrim, kad valstī parasti ir izsludināts paaugstinātas ugunsbīstamības periods, šajos torņos notiek regulāras dežūras, lai kontrolētu situāciju mežos un nepieciešamības gadījumā ziņotu par nelaimi.
G. Vāvers norāda, ka gandrīz visi ugunsgrēki tiek atklāti pusstundas laikā no to izcelšanās brīža, uz nelaimes vietu tiek izsūtīta attiecīgās ugunsdzēsības stacijas automašīna un komanda. 78% ugunsgrēku tiek atklāti un operatīvi likvidēti. Tāpēc cietusī platība nepārsniedz pushektāru, kas ir arī VMD izvirzītais mērķis.
No putna lidojuma
Jau otro gadu savu dežūru laikā Vecumnieku mežniecības ugunsapsargs Aivars Alviks Zvirgzdes ugunsapsardzības dzelzs tornī katru dienu mēro 86 pakāpienus. Četrdesmit piecu metru augstumā dežurantam ierīkota kabīne. Telpu no visām pusēm ieskauj logi, pa kuriem tiek pamanīti dūmi virs mežu galotnēm. Bīstamības un caurvēja dēļ tos nav ieteicams atvērt. “Saulainā laikā te cepina uz nebēdu un ir tikai daži kubikmetri gaisa. Savukārt vējā dzelzs konstrukcijas torni šūpo tā, ka var iedzīvoties jūras slimībā. Darbs nav grūts, taču atbildīgs,” uzsver A. Alviks. Skaidrā laikā ar tālskati ļoti labi saredzami Rīgas Televīzijas torņa logi. Lai noteiktu sēņu daudzumu un daudzveidību mežos, var ielūkoties bekotāju grozos un saprast, vai mājupceļā ir vērts iegriezties mežā pēc dabas veltēm.
Tornī Aivars dežūras maina ar savu dzīvesbiedri Mārīti Ansoni. Mārīte ugunsapsardzes pienākumus veic jau trešo sezonu.
Dūmi pamanīti
Dežurantam darba laikā jāapbruņojas ar pacietību un jābūt vērīgam. Viņam ne tikai jātver dūmi, bet jānosaka arī degamības rādītāji. Šāda informācija regulāri tiek saņemta arī no meteorologiem. Visbīstamākie ir karstuma un sausuma periodi, kad novērošana ilgst līdz pat 11 stundām dienā. Atslābt var lietainā laikā, kad dežūras nenotiek.
Kad pamanīti dūmi, dežurants notēmē pret ugunsgrēka vietu viziera (apaļa dzelzs riņķa ierīce būdas vidū) adatu un pa telefonu ziņo virsmežniecības dispečeram koordinātas. Agrāk dispečeri dežurēja arī vietējās mežniecībās. Pašlaik šāda sistēma ir saglabājusies tikai Iecavas mežniecībā, stāsta Vecumnieku mežniecības mežzinis Guntis Spalva. Saņemot koordinātas, virsmežniecībā tās tiek savilktas uz kartes un noskaidrota iespējamā ugunsgrēka vieta. Mežniecības darbinieki izzina, vai tas ir lauks vai meži. G. Spalva atklāj, ka neliela vēja laikā precizitāte ir puskilometrs.
Sievietes pacietīgākas
Ugunsapsardzības torņu dežuranti tiek nodarbināti sezonu. Pirms darba sākšanas potenciālajam strādniekam ir jāiziet medicīniskā pārbaude, kas esot stingrāka nekā autovadītājiem. Parasti mežniecība izvēlas pārbaudītas un uzticamas personas, kuras nodarbina gadu no gada, atklāj G. Spalva.
“Meklējot jaunus darbiniekus, ir gājis raibi. Uzrodas jaunkundzītes – strādāt gribošas un drošas –, bet pēc tam atklājas, ka viņām pa telefonu vairāk patīk pļāpāt nekā dūmus vērot. Dažkārt dāmas ciemos uzaicina kungus un aizmirst par sarkanā gaiļa medniecību zaļajā rotā. Savukārt darbu alkstoši kungi var izrādīties grādīgā cienītāji, viņi var nokāpt no torņa un par dūmiem nelikties ne zinis,” stāsta G. Spalva. Viņš atzīst, ka sievietes torņos ir strādājušas daudz vairāk nekā stiprā dzimuma pārstāvji. Viņaprāt, daiļais dzimums ir pacietīgāks un prasmīgāks.
Visādi gadījies
Šādā darbā jāapbruņojas ar pacietību. Dažos kvadrātmetros nevar ne atlaisties, ne lāgā pastaigāt, taču ne viens vien ugunssargs ir domājis par kādu nodarbi. Septiņdesmitajos gados Dzelzāmura tornī dežurējusi varen ņipra kundzīte. Lai nebūtu garlaicīgi, viņa 32 metrus augstā koka tornī veikusi šūšanas pasūtījumus. Mežzinis G. Spalva vēl šodien brīnās par to, kā sievietei izdevies tornī dabūt kājminamo šujmašīnu. G. Spalva skaidro, ka koka tornī kāpnes ir ar milzīgu laidienu – sākas varen platas, bet augšgalā kļūst pavisam šauras un ļoti mazas.
Savukārt Zvirgzdes tornī kādreiz dežurējis ļoti darbīgs un mežsaimniecībā daudzas profesijas protošs strādnieks, kurš mīlējis grādīgo. Kādā reizē, kad mežzinis nevarējis dežurantu sazvanīt, viņš devies uz Zvirgzdi inspekcijā. Skaidrā un saulainā dienā mežzinis kāpis tornī, pēkšņi viņam kaut kas sācis līt uz galvas. Izrādījies – ugunssargs sadzēries alu, atvēris lūkas durvis un kārtojis dabiskās vajadzības.
Pašlaik Dzelzāmura tornī dežurē Pēteris Zemītis, kurš ieguvis iesauku Vanagacs. Neesot tādu dūmu, kurus viņš palaistu garām. Vanagacs kādreiz par dūmiem uzskatot arī lielceļu putekļus un ziņojot par ugunsgrēku.
Kļuvuši apzinīgāki
Iecavas mežniecības Zālītes apgaitas mežsargs Uldis Lasmanis norāda, ka Latvijas mežos visvairāk ugunsgrēku izceļas ne jau klimata, bet cilvēku neuzmanīgas rīcības dēļ –, dedzinot kūlu, nosviežot nenodzēstas cigaretes, kā arī kurinot cirsmu atliekas. Lielākoties kūlu dedzina sievietes, kuras atšķirībā no vīriešiem, kas cenšas nodzēst, nobīstas un metas bēgt.
Pēc U. Lasmaņa vērojumiem, kopš 2003. gada mūspusē strauji samazinājušies mežu ugunsgrēki. Šogad Bauskas rajona mežos bijis vien pāris ugunspostījumu, kas nav lielāki par pushektāru. U. Lasmanis domā, ka nelielais ugunsnelaimju skaits ir saistīts ne vien ar mitriem laikapstākļiem šo pēdējo gadu laikā, bet arī ar cilvēku apziņas maiņu.
U. Lasmanis uzsver, ka pašlaik iedzīvotājiem ir svarīgi apzināties, ka jebkura dedzināšana mežu tuvumā jāsaskaņo ar mežniecību. Kā rāda pēdējo gadu pieredze, visbiežāk ir bijuši maldināšanas gadījumi, nevis patiesi meža ugunsgrēki. Viņš atzīmē, ka ugunsgrēks ir liels posts mežsaimniecībai, meža ugunsgrēka dzēšana ir darbietilpīga un ilgstoša, tā var turpināties vairākas diennaktis un pat nedēļas.
Augstās tehnoloģijas
Ugunsapsardzības nodrošināšana balstās uz liesmu pamanīšanu laikus. G. Spalva norāda, ka no torņa ugunsgrēku ierauga tā sākumstadijā, kad tas virzās pa zemi.
2008. gadā visus torņus paredzēts nodot Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta pārziņā. Nākotnē iecerēts uzstādīt kameras torņos un nodrošināt satelītnovērošanu Latvijas mežos. Pagaidām pašreizējā metode ir precīzākā un efektīvākā, uzskata G. Spalva.
***
uzziņai
– Kopš astoņdesmitajiem gadiem ir tendence kādreizējos koka torņus aizstāt ar līdzīgiem no dzelzs. To uzbūvēšana izmaksā ap 7000 latu.
– Par lielu meža ugunsgrēku Valsts meža dienests uzskata tādu, kura platība pārsniedz desmit hektāru. Taču starptautiskā mērogā liels ugunsgrēks ir tāds, kura platība ir virs 200 hektāriem.
– Pagaidām Latvijā liesmas nav skārušas plašas meža platības – neviens ugunsgrēks līdz šim nav pārsniedzis pushektāru.
VMD informācija
