RŪDOLFS SAULĀJS. NO KĀDĀM AKĀM?
RŪDOLFS SAULĀJS
NO KĀDĀM AKĀM?
No kādām akām lai pasmeļu
Es saviem vārdiem
dzidrumu,
Kur spēka lāsi lai rodu
Un cilvēkiem tālāk dodu?
No kādiem avotiem
jāpadzeras,
Lai godīgums būtu jāatceras,
Kur zvaigznēm mirdzumu
paglabāt,
Kad akām nāk pērkona
negaisi klāt?…
Ja, meklējot ceļu, kļūst par
grūtu
Un draugs man maldus
pārmetis būtu,
Ja nezinu dažkārt, kurp
tālāk drīkst iet,
Un ļaunums ap mani cilpas
sāk siet, –
Es sirdsapziņas akā smeļu
Un augšup glābšanas lāsi
ceļu.
SANDRA CĪRULE
***
Nakts izknābā ciparnīcas
no pulksteņu raibajām sejām
un smejas.
Naktīs laiks atpakaļ rit.
Nav nozīmes visam,
ko mīlam un nīstam,
un koki bez saknēm,
bez galotnēm vārdi
un prāti bez domām
klīst tumši,
tik tumši kā
vecmāte nakts.
Dzimst rīts,
ir pulksteņiem sejas,
ir spoguļiem sejas,
mēs atkal pazīstam sevi –
ir ārdurvīm balss.
GATIS ZOTOVS
***
Velti tik augstu raugies
No zemes tev neatrauties
– Bet tevi tur sauc
Pat gliemeži lido
“Lai viņiem jauki
Tur mākoņos jaukties”
Tomēr tas nedos
Par putniem saukties
***
…Tur nebūs lielgabals
Tur nebūs lidlauks
Tur nebūs ierakumi
Nebūs tanks…
Vien pašā vidū
Zemi rotās
Vēl viens
Videi draudzīgs benzīna
tanks
RASMA LAUČKA
***
Nē, man tomēr neapnīk
Būt ar vasaru kopā,
Un līdz pašai mūžībai
To vēlos nest uz rokām.
SINDIJA ZOTOVA
***
Ļauj aizskriet prom
Un neatgriezties,
Tev taču jāzina,
Ka lāsteka kūst!
Un akmens sirds
Pa gabaliem drūp –
Šai vakarā!
***
Tikai vienu jasmīnziedu
Es noplūcu priekš tevis
Un tikai neapvainojies
Ka tas jau noziedējis
VELMA
Ar sarkanu kļavlapu azotē
Iet ziedēšana briedumā,
Ar rasainu ābolu, miglainu rītu
Rudens krāsas tin kamolā,
Ar lietū samērcētu tīmekli trauslu
Tas smej acīs vasarai kā ganu
skuķei –
Vai pietiks tev, lapkriti, krāsu?
Vai pietiks tev, vasara, glāstu?
Vai spēšu ar sārto kļavlapu plaukstā
Līdzi tev pāri arumiem doties…
LILIANA SKUDRA
***
Dūkstīs, pielijušās, staignās,
Dzērvenājs auž zaļu tīklu.
Viegliem soļiem migla staigā.
Purva priežu skujās miklās
Piliens riešas, tūkst, līdz krīt.
Sūnu cinis pirkstiem bikliem
Asaru grib noslaucīt.
Piesardzīgi cilpas mezdams,
Nemiers zūd aiz bērza šmauga,
Dziļa klusuma pilns vakars
Skumjām stirnas acīm raugās.
ZANDA STRAZDIŅA
***
tuksneša jūra
nepārredzama
kā
dzīvības Balss
pret nāvi
SirdsBalss manī
kā Atbalss
uz Dzīvi.
ANDRIS KOPEIKA
JOCĪGI
Īpatnis,
Kuru katrs sauc savādāk,
Uzbūra cilvēku,
Lai ciestu, mīlētu, radītu,
Bet neatkārtotos.
Jocīgi? Jocīgi!
Savdabis,
Kurš arī saukts dažādi,
Izveidoja pasauli –
Ar dabu, ar radībām,
Lai cilvēkam vieglāk un interesantāk.
Jocīgi? Jocīgi!
Cilvēks…
Ne visu saprata
Un pabojāja ainavu,
Jo gribēja būt gudrākais,
Bet apmaldījās un maldās
arvien.
Jocīgi? Jocīgi!
GUNĀRS BOGDANOVS
***
atmiņas klejo uz vietām
kur nav ne pīrāgu ne pātagu
kur ikdienišķo liekulību
atstāj aiz sliekšņa
kur nevienam nav svarīgi
kas esi
kādā prāta attīstības stadijā esi
jo esi
pats
DAGNIJA GASŪNA
LATGALEI
Augusts, ezerā iebridis,
veldzē gurušās kājas,
saule zelta vainagu pin
Dievmātes tēlam pie mājas,
stārķi svētību klabina
skaļi, klusāk, tad stājas,
vakara miers pār Latgali,
pār Māras zemīti klājas.
Dod, Dievs, šai zemei vēl
daudz gaišu saules rītu,
daudz krāšņu rudeņu un
ziemu, sniegputeņos tītu,
dod dāsnu vasaru
ar rudzu druvu zīdu,
pie krusta krustcelēs
es lūdzot ceļos slīdu.
ĒRIKS BURKA
TAUTAS TAKA
Nav aizaugusi, draugi, tautas taka,
Nav aizskanējis viņas pēdēj’s vārds,
Jo ziedus krāšņus asarām vēl slaka
Un sirdī deg it gaiši cerīb’s sārts.
Pie sava bērna šūpulīša klusi
Vēl māte pati šūpļa dziesmu dzied
Un, laimē smaidot, saka: bērniņ,
dusi,
Lai vaidziņš tavs kā sārta roze zied!
Vēl latvju meitenes sprauž
matos ziedus,
Kas pašu rokām kopti, audzēti,
Vēl viņu lūpas izteic skaidrus vārdus,
Kas gaišo sapņu mīlas apvīti.
Zied baltais ceriņkrūms vēl
dārza malā,
Pār žogu ķirsis viņam roku dod,
Tie klusē tikai ziemas bargā salā,
Bet ziedonis tiem jaunu spēku rod.
Neaizaugs nemūžam tautas taka,
Un neizskanēs viņas pēdēj’s vārds,
Jo vārdi, kurus tauta pati saka,
Tie gaiši degs kā spožais līgo sārts.
AINA PIKA
CILVĒCE
Cilvēce ir izturīga
Kā zaļa zāle plaukst
Visu nekad nenopļauj
Dīgst jauni asni
Un pat vecā čaukst
Kaut purvā slīgst
Jauna dīgst
Vai cilvēks visu drīkst
Viņš dabas sīkstais auglis
Pa zemes klēpi lēkā tā kā
Mauglis
Ko saprātīgi gadu simtiem
cēlis
Mirkļa neprātā spēj sagandēt
KAIVA KRŪZE
LIETAVAS
Pacēla snuķīti mākonis gaisā,
Iesūca ūdeni savā maisā,
Attaisa maisu, nu šodien tas vaļā,
Runā nu lietutiņš balsī skaļā.
Aplaista dārzus un pļavas,
Iesētās puķītes tavas,
Piepilda dīķi līdz malām,
Pietaupa Havaju salām.
AINA MEDNE
VARIĀCIJA
Tur zaļa zāle, tumša nakts
Un ceļu gaišās dzijas.
Palss mēness lavās tumsu zagt
Aiz sirmojošās rijas.
Vai uzvizēja auseklīt’s
Tur, ābelei pie blūzes?
Vai acīs ieskatījās rīts
Ar gaismu māla krūzē?
Ir tāda zāle, tāda nakts –
Viss elpo, plīvo, dzīvo.
Vai Sprīdītim vēl iet un rakt,
Lai dvēsele ir brīva?
INĀRA DRUVA
MANA GALAKTIKA
Man šī galaktika
Iedalīta tika.
Šajā galaktikā –
Mana maizes rika.
Šajā galaktikā –
Mīlestība plika,
Pienākumu pika,
Rosīties kas lika.
Manā galaktikā –
Sapņu Mozambika.
Mana galaktika –
Spītīga kā piga.
SARMĪTE GAUSIŅA-ELKSNE
NENOKAVĒ!
“Ak, nepaspēju, nokavēju!”
Tai allaž steidzīgajā laikā
gribas izsaukties.
Šorīt rasā nāks rotāties saule.
Tad brīdi norimsties!
Sudrabmirgojums no mūžības
kā apstādināts laiks.
Nenokavē!
Šovakar dārzā lilijas vērsies.
Tad brīdi paklusē!
Balts svinīgums
kā apstādināts laiks.
Nenokavē!
Šonakt samta melnās debesīs
pilnmēness ausīs.
Tad brīdi apstājies!
Kāds mirklis svētsvinīgs
kā apstādināts laiks.
Nenokavē!
Šorīt Dzīves ritmā ieskanēsies
Dievs.
Tad brīdi pielūdz!
Mūžība un apstādināts laiks.
VITA DŪRA
***
Pirksti notirpuši
un domas izklīdušas uz lapas
rūtainas kā mūsu dzīve
Tukšas…
Tukšas kā mūsu ēnas
Mūsu ēnas vasaras lindrakos…
Vasara pēdējo reizi
Svārkos iešuj ziedus
Baltus kā tavi vārdi
Dzejniek…
