Iecavas novada Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Edīte Jančone kopš 1994. gada 1. janvāra strādā jomā, kas saistīta ar cilvēka civilstāvokli.
Iecavas novada Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Edīte Jančone kopš 1994. gada 1. janvāra strādā jomā, kas saistīta ar cilvēka civilstāvokli.
Edītes dzimtā vieta ir Ceraukstes pagasta Mēmele. Viņa kopā ar ģimeni uz Iecavu pārcēlusies 1978. gadā.
Var mainīt tautību
Ļaudis Dzimtsarakstu nodaļā ierodas vairākos svarīgos dzīves brīžos, stāsta E. Jančone. Nākot pasaulē bērniņam, notiek viņa dzimšanas reģistrācija. Dzīves sākumā kādu skar paternitātes atzīšana. Vēlāk pieaugušie nereti maina vārdu vai uzvārdu. Tā iemesls mēdz būt uzvārda neatbilstība tautībai vai rupja pieskaņa. Iespējama arī tautības maiņa. To var izdarīt, ja vēlamā tautība dzimtā ir divu paaudžu robežās. Piemēram, ja vecmāmiņa ir poliete, personai ir tiesības kļūt par šīs tautas pārstāvi.
Kas ar kuru precas?
Dzimtsarakstu nodaļā reģistrē arī miršanu un apprecēšanos. Pēc tiesas tur ieraksta laulības šķiršanu. “Lai apprecētos, jaunajam pārim jāierodas Dzimtsarakstu nodaļā un manā klātbūtnē jāuzraksta iesniegums. Tajā min personu datus un izvēlēto liecinieku vārdu, uzvārdu un personas kodu. Lieciniekiem jābūt pilngadīgiem,” teic Edīte. Seko izsludināšanas mēnesis, pēc tam precīzu laiku nosaka pasākuma vaininieki. Iecavas Dzimtsarakstu nodaļā kāda sarakstīšanās ceremonija notikusi jau pulksten 11, visvēlākā fiksēta pulksten 20. Ja uz vienu un to pašu dienu piesakās vairāki pāri, ceremonija risinās ar stundas intervālu.
Gadu gaitā E. Jančonei izveidojies noteikts ceremonijas scenārijs. Sākumā viņa uzrunā jauno pāri, tad lieciniekus un viesus. Obligāti jāmin, kas ar kuru precas. Jaunais pāris to apstiprina ar jāvārdu. Viņi, liecinieki un nodaļas vadītāja parakstās. “Kad visi parakstījušies, es jaunlaulātos pasludinu par vīru un sievu. Viņi viens otram uzvelk gredzenus. Svinību starplaikā skan mūzika un dzeja,” stāsta E. Jančone. Spēlēt kokli aicina Lauru Pastari, bet runāt dzeju – Ināru Rikāni. Edīte apsveic jauno pāri kā vīru un sievu un izsniedz laulības apliecību. Tā ir ievietota Iecavas pašvaldības dāvinātos īpašos vāciņos. Kāzu oficiālā daļa beidzas, kad jaunlaulātie ir parakstījušies par apliecības saņemšanu un uzzina, ka uzvārda maiņas gadījumā mēneša laikā jāsaņem jauna pase. Noslēgumā visi fotografējas.
Atnāk līdzīgā tērpā
“Svinīgos brīžos pret cilvēkiem jāizturas labvēlīgi. Ja dzīvē kāds ne īpaši patīk, svētkos man viņš jāsagaida kā vismīļākais viesis. Darbā ierodos stundu agrāk, pārbaudu, vai viss kārtībā, noskaņojos. Es nedrīkstu uztraukties, izrādīt raizes. Jāsmaida, kaut galva sāp,” teic vadītāja. Bijis gadījums, ka ziemā jaunajam pārim automašīna iestrēgusi kupenā. Savukārt citi nokļuvuši sastrēgumā, izbraucot no Rīgas. “Nekas nav tā vērts, lai satrauktu jauno pāri,” noteic Edīte. Viņai tērpus svinīgiem brīžiem pērk Iecavas pašvaldība. Tomēr neviens norakstītais apģērba gabals netiekot izmests. Kāds saglabāts apmetnis reiz delikāti palīdzējis atšķirties no kādas līdzīgi tērptas viesību dāmas.
Gadā vidēji trīs četras laulības Iecavā tiekot noslēgtas ar ārzemniekiem – angli, vācieti, kubieti, sīrieti, Krievijas un Ukrainas iedzīvotāju. Precību skaits mainoties ik gadu. Kopš 1994. gada, kad juridiski attiecības Iecavā noformējuši 40 pāri, vismazāk reģistrējušies 1995. un 2000. gadā – tikai 24. Šogad jāvārdu viens otram teikuši 30 pāru. Arī jaundzimušo ir vairāk nekā pērn, piebilst E. Jančone.
***
iedokļi
Aleksandrs un Jekaterina Dmitrijevi Iecavā apprecējās 3. septembrī.
– Jekaterina: “Viss notika normāli, bet uztraukusies biju ļoti.”
– Aleksandrs: “Ceremonija notika sirsnīgā gaisotnē. Vadītāja “izlika visu dvēseli.” Acīs saskrēja asaras, un maz trūka, ka sāktu raudāt. Es nebiju pārāk uztraucies. Vairāk par sarakstīšanos mani biedēja pirmais valsis.
