“Piena loģistika”: Piensaimniecībā vienīgā iespēja saņemt adekvātu samaksu par pienu ir kooperācija

Piensaimniecībā vienīgā iespēja saņemt adekvātu samaksu par pienu ir kooperācija, intervijā aģentūrai LETA norāda piensaimnieku kooperatīva “Piena loģistika” padomes priekšsēdētājs Jānis Ločmelis. Viņš stāsta, ka kooperatīvam, kas saražo 13-15% no kopējā Latvijas svaigpiena apjoma, par aptuveni 80% no dienā savāktā piena ir noslēgti ilgtermiņa līgumi. Ilgtermiņa līgumi dod iespēju strādāt prognozējami, stabili un piena cenu noteikt pēc Eiropas Savienības (ES) vidējās cenas.

Cik “Piena loģistikā” ir biedru, un kāda ir vidējā saimniecība kooperatīvā?

Kooperatīvā līdz pagājušā gada beigām bija 75 piena ražošanas saimniecības, bet kopš marta beigām, līdz ar apvienošanos ar kooperatīvu “Māršava”, ir pievienojušās vēl 30 saimniecības Šobrīd esam nedaudz vairāk kā 100 saimniecības, kas kopumā savāc 330 tonnas piena dienā. Kooperatīvā ir dažāda lieluma saimniecības, kas saražo no 45 litriem līdz pat 45 tonnām piena dienā. 62% saimniecību saražo piecas un vairāk tonnu dienā, 25% saimniecību – no divām līdz piecām tonnām dienā, bet 13% saimniecību – no 0,01 līdz divām tonnām piena dienā. Kooperatīva saimniecībām kopumā ir vairāk nekā 11 000 govju. “Piena loģistika” no kopējā Latvijas svaigpiena tirgus aizņem 13-15%. Kooperatīvam ir vairākas bāzes vietas – Valmierā, Vecbebros, Pampāļos un Kandavā. Kopumā mums ir 19 transporta vienības piena savākšanai.

Pagājušajā vasarā jūs paziņojāt par “Piena loģistikas” apvienošanos ar “Maršavas” kooperatīvu. Šobrīd process ir noslēdzies?

Jā, process ir noslēdzies, “Māršavas” saimniecības ir iestājušās kooperatīvā “Piena loģistika”.

Vai kooperatīvu apvienošanās turpināsies, un “Piena loģistikai” šajā jomā ir kādi tālāki plāni?

Mēs noteikti vēlamies palielināt piena apjomu, bet saprotam, ka tikai ar piena apjoma palielināšanu nebūs līdzēts. Šobrīd strādājam pie tā, lai palīdzētu kooperatīva piena saimniecībām individuāli kļūt efektīvākām, automatizējot un modernizējot ražošanas procesus. Tādēļ ne tik svarīgi ir palielināt biedru skaitu, cik katras saimniecības efektivitāti. Ambīcijas mums, protams, ir – ja šodien savācam līdz 15% no kopējā Latvijas svaigpiena apjoma, tad nākotnē noteikti gribam šo apjomu vismaz dubultot.

Kā kopumā raksturotu piena ražošanas kooperatīvu vidi Latvijā?

Piensaimniecībā vienīgā iespēja saņemt adekvātu samaksu par pienu ir kooperācija. Saimniekiem ir jāapvienojas kooperatīvos, ne mazāk būtiski ir paust savu viedokli, dalīties ar idejām, jo neviens jau nevar uzminēt katra individuālā saimnieka domas. Arī es kā kooperatīva vadītājs visu laiku aicinu saimniekus nākt kopā un runāt, jo kopīgi rodas jaunas idejas un lietas, ko nest tālāk.

“Piena loģistikas” nozīmīgākais eksporta tirgus šobrīd ir Igaunija. Cik daudz procentuāli pārdodat Igaunijā?

Mēs pienu realizējam trijos tirgos – Latvijā, Igaunijā un Lietuvā. Igaunijā kopš pagājušā gada rudens esam uzsākuši sadarbību ar Igaunijas un Latvijas kopkooperatīvu “E-piim”, tirgojam pienu arī citām rūpnīcām. Igaunijā realizējam apmēram 40%, Lietuvā apmēram 30% un pārējo Latvijā vai arī pēc situācijas, skatoties, kur varam iegūt labāko cenu. Kopš pagājušā gada vasaras mēs runājam ar piena pārstrādi, cenšoties lauzt stereotipus par sadarbību ar kooperatīviem. Par aptuveni 80% no dienā savāktā piena esam noslēguši ilgtermiņa līgumu, kas nozīmē ilgtermiņa sadarbību attiecībā uz piena daudzumu, ko piegādājam pārstrādei konkrētā periodā, savukārt cenu mēs nosakām pēc Eiropas vidējās cenas. Ilgtermiņa līgumi dod iespēju strādāt prognozējami un stabili, piena cenu noteikt pēc Eiropas Savienības (ES) vidējās cenas. Tādā veidā varam izvairīties no SPOT [īstermiņa cena tirgū, par pamatu ņemot konkrētas dienas vai nedēļas piedāvājuma/pieprasījuma attiecību] tirgiem, kuros katras trīs nedēļas ir jācīnās par piena cenu, jādomā, kur pienu pārdosim un kur to liksim. Mēs šādus riskus gribam samazināt, tāpēc esam devuši priekšroku ilgtermiņa līgumiem.

Kooperatīvi ir mācījušies – no brīža, kad tika sasniegts zemākais cenas punkts, saimnieki nāca kopā un domāja, kā to risināt. Mums ir svarīgi parādīt pārstrādei, ka esam uz ražošanu un sadarbību vērsti, bet ar stingru nostāju par mūsu saražotā produkta cenas noteikšanu. Domāju, ka arī mūsu kooperatīva izveidotā struktūra un vadības modelis ir panākumu atslēga, kas palīdz ieviest nestandarta risinājumus piena līgumiem.

Ja ilgtermiņa līgumus slēdzāt laikā, kad piena cena bija zema, kā to varat sabalansēt tagad, kad piena cenas aug?

Mēs tiešām par ilgtermiņa līgumiem sākām domāt laikā, kad piena cena bija zema. Strādājot ar ilgtermiņa līgumiem, mēs izvairāmies no tā sauktajiem “amerikāņu kalniņiem” un ceram, ka cenu līkne būs izlīdzināta. Strādājot ar “amerikāņu kalniņu” pieeju, var labi nopelnīt, bet var arī daudz pazaudēt. Piensaimniecībā esam spiesti strādāt ilgtermiņā, jo nozare ir resursu ietilpīga. Rēķināmies, ka cena kādā brīdī nebūs tik augsta kā pīķī, bet arī nebūs zemākā.

Vai esat pirmais kooperatīvs Latvijā ar šādu pieeju par ilgtermiņa līgumiem?

Līdz šim esam celmlauži šajā ideoloģijas maiņā sadarbībai starp piena pārstrādi un kooperatīviem, droši vien mums būs arī sekotāji. Zinām sava menedžmenta stiprās puses un nesēžam uz vietas, bet meklējam radošus risinājumus. Latvijā šāds modelis līdz šim nav bijis ieviests.

Kāda ir piena pārstrādātāju attieksme pret šādu sadarbības modeli?

No piena pārstrādātājiem, ar kuriem strādājam, nevienā brīdī neesam dzirdējuši, ka tas nebūtu pareizi vai nav izdevīgi, ko arī parāda noslēgtie līgumi. Arī piena pārstrādei tas ir ieguvums, jo varam strādāt ar atklātām kārtīm, nodrošināt abām pusēm. Jūtam, ka pārstrāde novērtē šādu sadarbības modeli un pienesumu piena realizācijai Latvijā. Šādā veidā arī palīdzam saņemt labāku cenu tiem piensaimniekiem, kuri vēl nav izlēmuši par iesaistīšanos kooperatīvā.

40% piena realizējat Igaunijā. Vai no tā var secināt, ka Igaunijā ir labāki nosacījumi un labāka piena cena?

Nē, no tā var secināt, ka mēs esam veidojuši sadarbību tieši ar piensaimnieku kooperatīvu, kas ir Latvijas un Igaunijas kopuzņēmums. Tas bija viens no pirmajiem līgumiem, ko parakstījām ar igauņiem, arī apjoma ziņā tas ir viens no lielākajiem. Tā ir zīme, ka spējam vienoties ar līdzīgi domājošiem kooperatīviem. Tas ir abpusēji izdevīgs risinājums, kurā spējam sadarboties – gan latviešu, gan igauņu kooperatīvi.

Kāda šobrīd ir piena cena ilgtermiņa līgumos salīdzinājumā ar vidējo piena iepirkumu cenu Latvijā?

Šobrīd tā ir 400 eiro tonnā ar nedaudz pieaugošu tendenci. Lauksaimniecības datu centra informācija liecina, ka vidējā piena iepirkumu cena ir zem 400 eiro, apmēram 380-390 eiro. Protams, cena visu laiku svārstās. Vidējā cena gan ir jāskatās ilgākā termiņā, piemēram, trīs gadu laika periodā, tad to var novērtēt objektīvāk, jo, piemēram, Covid-19 laikā piena cenas svārstības bija ļoti lielas, arī pēc tam.

Prognozējat, ka piena cenas turpinās nedaudz pieaugt?

Ceru, ka šajā gadā, iespējams, ar nelielām svārstībām, tā saglabāsies stabila. Pēdējos gados piena cenu svārstības ir bijušas milzīgas, no ļoti zemas cenas līdz ļoti augstai. “Amerikāņu kalniņi” abos virzienos – gan izejvielu, gan saražotās produkcijas ziņā. Prognozējam, ka šogad piena cenas būs stabilākas, nebūs ļoti lielu kāpumu un kritumu. Tāds ir arī ilgtermiņa līgumu mērķis – izlīdzināt cenas ilgākā laika periodā.

Kāda bijusi šī ziema kooperatīva piensaimniecībām un piena ražošanas nozarei Latvijā kopumā, jo rudenī valdīja lielas bažas, ka pietrūks lopbarības, saimniecībām nāksies likvidēt lopus, piena cenas bija ļoti zemas?

Cik bija iespējams savākt lopbarību, tik savācām, jo pagājušais gads šajā ziņā bija smags. Te arī pierādās lauksaimnieku sīkstums un radošuma spēja, ka sliktos laikos tiek meklēti visdažādākie risinājumi, lai savu biznesu varētu noturēt. Protams, lopbarības trūkums bija jūtams un lopbarības tirgus bija ļoti aktīvs tieši zāles skābbarībai, kukurūzas skābbarībai un sienam. Saimniecības aktīvi tirgojās savā starpā, ja kāda nolēma vairs neturpināt saimniekot, tad sev pieejamo barību tirgoja citām. Pavasaris ir sagaidīts, un ir cerības par labu jauno lopbarības sagatavošanas sezonu.

Tās saimniecības, kas turpina strādāt, ir darījušas visu, lai noturētu biznesu, un notiek aktīva gatavošanās jaunajam lopbarības sagatavošanas cēlienam. Šajā ziemā ir bijuši arī citi izaicinājumi lopu saimniecībām, piemēram, šogad vairāk nekā citus gadus izsala vai izslīka no jauna sētie zālāji. Tas arī radīs problēmas piensaimniecībām un būs robs budžetā, lai varētu atkal zālājus atjaunot.

Vai ir zināmas daudzas saimniecības, kas šo ziemu nepārdzīvoja?

Ir, protams, dzirdēts par saimniecībām, kas šo ziemu nav pārdzīvojušas. Droši vien, ka tikai nedaudzām lopbarības trūkums ir bijis galvenais iemesls pārtraukt biznesu vai pārorientēties. Vairāk izskatās, ka tas ir bijis apstākļu kopums, kas licis šādu lēmumu pieņemt, un lopbarības trūkums ir bijis vien pēdējais piliens. Piemēram, saimnieku vecums, citā nozarē ir vieglāk strādāt, nav vēlmes modernizēt piensaimniecību un citi iemesli, kas likuši pārtraukt saimniekošanu. Arī lopbarības trūkums ir iemesls, bet drīzāk papildu iemesls, lai pieņemtu lēmumu.

Un kā ar lopu skaitu? Vai lopbarības trūkums ir licis saimniecībām samazināt lopu skaitu?

Jā, noteikti, pagājušā gada rudenī un ziemas periodā piena ražošanas saimniecības ir ļoti aktīvi samazinājušas dzīvnieku skaitu, pastiprināti veikušas lopu brāķēšanu, pārdevušas lopus Polijas uzpircējiem, lai ziemā barības pietiktu kvalitatīvākajiem dzīvniekiem.

Kā piena ražošanas saimniecībām veicas ar modernizāciju?

Piensaimniecībām ir jākļūst efektīvākām un automatizētākām. Tas būs viens no priekšnoteikumiem, lai darbotos šajā nozarē. Cīnāmies par to, lai ES fondu un valsts atbalsts nesamazinātos vai netiktu pārdalīts citiem. Graudkopji, piensaimnieki, dārzeņu audzētāji – visi šie cilvēki strādā laukos un uztur lauku vidi.

Runājot par ES fondiem, kuri pieejami modernizācijai, vienmēr varētu vēlēties vairāk. Saimniekiem pašiem ir aktīvi jāmeklē iespējas, kā fondus izmantot. Ar katru gadu projektu iesniedzējiem prasības kļūst sarežģītākas, bet, ja ir mērķis strādāt šajā nozarē, pie tā ir jāstrādā.

Kā ar modernizāciju veicās kooperatīvā esošajām piensaimniecībām?

Mūsu kooperatīvu saimniecībās modernizācija un automatizācija ir nebeidzams process. Vislielākā aktualitāte šajā laikā ir slaukšanas robotu izvietošana. Mūsu kooperatīvā vairākas saimniecības sen jau ar to strādā, ir tādas, kas sākušas to darīt, un ir saimniecības, kas tikai plāno ieviest automatizācijas procesus. Katrs saimnieks pieņem lēmumu par to, kuros procesos investēt līdzekļus un kas sniegs lielāko atdevi, vienam tā ir slaukšanas automatizācija, citam govju labturības vai barības uzglabāšana. Automatizācija un robotizācija ir viens no pirmajiem procesiem, kas jādara, un uz to arī mudinām saimniecības.

Martā stājās spēkā liegums Latvijā ievest virkni lauksaimniecības un lopbarības produktu no Krievijas un Baltkrievijas. Vai tas jūs arī kaut kā ir ietekmējis?

Mūs tas ietekmē kā savas zemes patriotus. Protams, izejvielas, ko tirgotāji ieveda no Krievijas un Baltkrievijas, bija nozīmīgs apjoms, tāpat kā graudi no šīm valstīm. Tāpēc mēs aktīvi aizstāvējām importa aizliegumu un ļoti atbalstām arī ES lēmumu par papildu muitas tarifu uzlikšanu.

Esmu gandarīts, ka kopā ar lauksaimnieku organizācijām gājām pie valdības, runājām un iedrošinājām politiķus un ierēdņus pieņemt šādu lēmumu. Protams, vienmēr var būt atruna, ka, ja Latvija ieviesīs aizliegumu, tas neko nemainīs, jo vedīs citur, taču būtiskākais šajā jautājumā ir tas, ka parādam savu nostāju. Ir jāpieņem lēmums, un pārējie sekos. Pozitīvi, ka Latvija šādu lēmumu pieņēma pirmā, un tālāk, kā jau kopā ar lauksaimnieku organizācijām prognozējām, sekoja lietuviešu aizliegums, kā arī Briselē pieņemtais lēmums par paaugstinātu muitas tarifu precēm no Krievijas un Baltkrievijas visā ES tirgū.

Negatīvās lietas, par kurām šajā jautājumā neesam priecīgi, ir, ka tomēr tika atstāti daudzi izņēmumi. Darbojoties citam, pretēji vērstam lobijam, sarakstā netika iekļauti atsevišķi preču kodi, pamatojot to, ka nav iespējams tās citur dabūt, jābūt pārejas periodam un citas muļķības. Daudzas preces joprojām var ievest. Tā ir absurda situācija, izdarot šādus izņēmumus, ir atstāta brīva vaļa dažāda veida improvizācijām. Arī pats esmu saņēmis zvanus – piedāvā iegādāties lopbarības preci. Kad vaicāju, vai tā ir no Krievijas un Baltkrievijas, atbilde ir nē, esot no Baškīrijas. Bet vai tad tas nav Krievijā? Ar šādiem izņēmumiem ir radīta vide dažādām interpretācijām. Cerams, ka tas tiks sakārtots un izdarīts tā, kā bija prasīts sākotnēji.

Pēc plašajiem zemnieku protestiem Eiropas Komisija pieņēma dažus lēmumus, lai nāktu lauksaimniekiem pretī. Kā tos var vērtēt ar nelielu laika distanci? Lauksaimnieku prasības tiek pildītas?

Mēs kā lauksaimnieki vienmēr varētu gribēt vairāk un ātrāk. EK pieņemtie lēmumi ir jāvērtē lielākā laika nogrieznī. Ir mīkstināti dažādi aizliegumi, piemēram, augu aizsardzības līdzekļu lietošanā, kā arī pēc lauksaimnieku protestiem no Eiropas politiķiem sākam dzirdēt kritiku par Zaļo kursu. Arī Eiropas politiķi sāk atzīt to, ka ne visam ir jāpiekrīt un ne tādā izpildījumā, kā tas bija sākotnēji domāts. Ceļš Zaļajam kursam nebūs tik viegls, jo redzams, ka zemnieku protesti un prasības ir atvēruši acis arī vecajai Eiropai, kur cilvēki sāk apjaust, ka Zaļais kurss ir domu lidojums no pārāk labas dzīves.

Mēs kā kooperatīvs un arī es individuāli kā saimnieks un cilvēks atbalstu, ka ir jābūt vides aizsardzībai, ir jābūt zaļākai domāšanai – tas viss man ir saprotams un to atbalstu, bet, iedziļinoties Zaļā kursa prasībās un noteikumos, secinu, ka bieži vien šādas lietas tiek prasītas no pārāk labas dzīves. Absurdi, ka esam gatavi ES tirgū ievest nezināmas izcelsmes produktus no trešajām pasaules valstīm, kamēr šeit sludinām Zaļo kursu, bet patērētāji grib lētāku produktu. Mēs varam ražot produktu, kas atbilst Zaļā kursa prasībām, bet problēma ir tā, ka patērētājs nav par to gatavs maksāt. Ja noliek divus produktus plauktā, tad reti kurš paskatās, kur produkts ir ražots, noteicošā ir cenu zīme.

Prasības, kas bija lauksaimniekiem attiecībā uz Zaļo kursu, ir sāktas risināt, ir iekustinātas. Publiski par to ir sākts runāt, bet tagad ir sācies otrais posms, kas ir melnais darbs ar dokumentiem, normatīviem. Lauksaimnieku organizācijas šobrīd ir ļoti noslogotas, jo dokumentu apjoms, ar kuriem šobrīd strādā biroji, ir vērā ņemams. Traktoru protestus redzēja visi, bet šis biroju darbs publiski nav tik redzams. Mums, lauksaimniekiem, ir jāmācās novērtēt, kā ar dokumentiem strādā lauksaimnieku organizācijas. Tas prasa daudz laika un spēku.

Piena ražošanas nozarē vienmēr tiek uzsvērta kooperatīvu nozīmība, kā arī pārstrādes nepieciešamība pašiem kooperatīviem. Esat apsvēruši savas pārstrādes nepieciešamību?

Ideāli būtu, ka gan zemnieki, gan pārstrāde strādā efektīvi. Dati liecina, ka Latvija svaigpiena jomā ir eksportētājvalsts – mēs svaigpienu saražojam vairāk nekā patērējam uz vietas. Mūsu klimatiskie apstākļi ir lieliski piemēroti piena ražošanai, daudzviet citur pasaulē par šādu iespēju varētu tikai sapņot. Latvijā ap 15% svaigpiena patērējam uz vietas, 85% eksportējam. Dati arī liecina, ka piena ražošanas saimniecību skaits katru mēnesi, salīdzinot pret iepriekšējo gadu, samazinās par aptuveni 6% mēnesī, kā arī par 6% samazinās to dzīvnieku skaits, kuri tiek turēti piena ražošanai. Pēc mūsu aprēķiniem, līdz šī gada beigām Latvijā būs nedaudz ap 100 000 govju. Pēdējo septiņu gadu laikā govju skaits ir samazinājies par 50 000. Saimniecību un govju skaits samazinās, savukārt nemainīgs, pat ar tendenci katru gadu nedaudz pieaugt, paliek saražotais piena apjoms. No tā mēs varam secināt, ka piena ražošanas saimniecības izmanto mazāk dabas, resursu, mazāk dzīvnieku, saražojot to pašu vai vairāk piena apjomu. Šādas pašas tendences es gribētu redzēt arī piena pārstrādes nozarē. Mums ir nepieciešama spēcīga pārstrāde ar eksportspējīgu produktu, kas var investēt un strādāt, lai izmantotu Latvijā saražoto resursu – pienu.

Vai “Piena loģistika” ir domājusi par savas piena pārstrādes izveidošanu?

Protams, tādas sarunas ir bijušas, un viedokļi ir dažādi. Šobrīd mēs gribam sakārtot un optimizēt mūsu jau esošo darbību, piedāvāt vēl papildu pakalpojumus lauksaimniekiem, piensaimniekiem un kooperatīva biedriem, kā arī pieiet radoši piena realizācijai. Tāpēc esam iesaistījušies Latvijas un Igaunijas zemnieku kopprojektā “E-piims”, šobrīd ar izejvielas tirdzniecību.

Nākotnē bez savas pārstrādes mēs noteikti neiztiksim. Līdz brīdim, kad šajā virzienā varētu sākties reāli darbi, aicinu visus piensaimniekus nākt kopā, runāt, stāstīt savas idejas, redzējumu, kā tas varētu izskatīties. Pārstrādes virzienā ir jāsāk domāt, jo nekas jau nerodas vienā dienā, bet ir vairāku gadu darbs. Par to ir jādomā un jāsapņo, bet paralēli jāiegulda biznesa attīstībā. Ja nav labu partneru, investoru, skaidrības, kur realizēt saražoto, labs gala rezultāts nav iespējams. Mēs uzkrājam pieredzi un mēģinām no tās mācīties ar domu, ka nākotnē virzīsimies šajā virzienā. Savukārt šobrīd aicinām pārstrādi investēt, sadarboties ar kooperatīviem, apspriest savus plānus un sekot zemnieku piemēram – strādāt efektīvāk.

Piena pārstrādes uzņēmumi ir pauduši bažas, ka līdz ar inflāciju un augstajām pārtikas cenām veikalu plauktos piena produktu patēriņš Latvijā ir samazinājies. Lai arī cenas šobrīd ir samazinājušās, vai arī jūs jūtat piena produktu patēriņa samazināšanos? Kā to veicināt?

Lielveikaliem būtu vēlreiz jāpaskatās uz saviem plauktiem un Latvijā ražoto preču uzcenojumiem, kā arī preču izvietojumam plauktos. Vietējo produktu patēriņu veicināt varam vien ierobežoti, jo iedzīvotāju mums ir tik, cik ir, un daudzās pozīcijās esam eksportētāji.

Cīņa ar lielveikaliem ir nevienlīdzīga, tādēļ ir jābūt radošiem. Mēs mudinām cilvēkus brīvdienās braukt ārpus Rīgas, nepārslogot lielveikalus, bet dot iespēju mazajiem veikaliem sagaidīt Rīgas pircēju.