Esmu kļuvusi mazliet atkarīga no kino.
Esmu kļuvusi mazliet atkarīga no kino. Tas ir mainījis arī manu diennakts ritmu pagājušās nedēļas nogalē. Izrādās, ka ir neizsakāmi jauki katru vakaru pavadīt pēdējā kinoseansā, kas beidzas pēc pusnakts, atgriezties mājās un domubiedru lokā vēl pāris stundu apspriest iespaidus. Dzerot rīta kafiju, var pārlūkot kinofestivāla “Baltijas pērle” repertuāru, izvēlēties filmu un doties uz dienas seansu, lai ar nepacietību gaidītu vakaru, jo katra nakts filma ir pārsteidzošs atklājums. Kinofestivāls ir līdzīgs ceļojumam uz nepazīstamu zemi.
Šīs filmas nenokļūs videonomā, arī uz lielajiem ekrāniem un televīzijā lielākā daļa diezin vai tiks demonstrēta, jo neviena lente nepārstāv komerciālo kino. Festivāla filmas ir pārāk netradicionālas, novatoriskas, reizēm arī šokējošas. Tāds kino man ir vajadzīgs, lai paplašinātu priekšstatus par pasauli un kārtējo reizi pārliecinātos, ka nedzīvojam tādā izolētā, klusā mīļās Māras un Laimas zemītē, kam pasaules “vētras” iet secen.
Kinofestivālā tiek piedāvāta speciāla programma “Pāri visiem aizliegumiem”, kurā daudzu valstu režisori atklāti runā par citādi orientētiem, citādi domājošiem un jūtošiem. Ievērību ir pelnījusi 15 vācu režisoru lente “Fucking Different” (nosaukums netiek latviskots), kas sastāv no atsevišķām epizodēm un apkopo dažādus priekšstatus par vīriešu un sieviešu homoseksuālo mīlestību. Epizodēs spēlē profesionāli aktieri, bet lentes vienojošais motīvs ir intervijas ar citādi orientētiem reāliem cilvēkiem.
Kinoteātra “Rīga” zālē brīvu vietu bija maz, visi skatījās lenti ar neatslābstošu interesi, neviens nespurdza un nemēģināja skaļi komentēt uz ekrāna notiekošo. Rinda, kuru izvēlējāmies, izrādījās patukša. Blakus mūsu kompānijai sēdēja divi vīrieši – inteliģents, atturīgs pusmūža kungs un jauns puisis ar degošām acīm un nervozām kustībām. Kādā mirklī es sajutu neizskaidrojamu diskomfortu. Šķita, ka krēsls, kurā sēžu, pēkšņi kļuvis šaurāks. Lai gan civilizētai eiropietei neklājas aplūkot blakussēdētāju, uzmanīgi paraudzījos uz inteliģento kungu. Viņš sēdēja pilnīgi nekustīgi ar sfinksai līdzīgu sejas izteiksmi, bet jaunā puiša vieta bija tukša. Un tad es viņu ieraudzīju – zēns gulēja uz grīdas, ar rokām aptvēris vecākā vīra potītes un maigi pieglaudis tām galvu. Viņa skatiens nepauda neko citu kā vien bezgalīgu dievināšanu. Zēns izskatījās tik neaizsargāts, ka mani pārņēma skaudrs žēlums.
Katrs cilvēks meklē mīlestību, maigumu un patvērumu, bet man nav dotas tiesības spriest, vai viņa izraudzītais veids ir tradicionāls vai šokējošs. Protams, es runāju par pieaugušu cilvēku apzinātu un brīvprātīgu izvēli.
Atradu arī kopīgu, ļoti spilgti izteiktu motīvu līdz šim redzētajās festivāla “Baltijas pērle” dažādu žanru filmās. Tā ir vientulība – modernās tehnoloģiju sabiedrības bieds. Tāpēc jebkura emocionāla vai fiziska piesaiste nav nekas cits kā bēgšana. Uz to neattiecas kategorijas “labs” vai “slikts”.
