Latvijas SOS bērnu ciematu asociācija līdz 23. septembrim aicina pieteikties sievietes, kuras vēlētos kļūt par SOS mātēm Valmierā, informē SOS Bērnu ciematu asociācijas direktore Guna Bundule.
Latvijas SOS bērnu ciematu asociācija (BCA) līdz 23. septembrim aicina pieteikties sievietes, kuras vēlētos kļūt par SOS mātēm Valmierā, informē SOS Bērnu ciematu asociācijas (BCA) direktore Guna Bundule.
Kandidātes apmācīs
Valmierā 2007. gadā tiks pabeigta 12 ģimenes māju celtniecība SOS bērnu ciematā. Tajā pilnvērtīgu dzīvi sāks 70 piecus līdz desmit gadus veci mazuļi, kuri zaudējuši vecāku rūpes.
Pretendentēm jābūt vismaz ar vidējo izglītību, vecumā no 28 līdz 45 gadiem, psihiski un fiziski veselām. Tiek aicinātas sievietes, kurām bērnu nav vai tie jau izauguši.
SOS atlases, individuālo pārrunu, grupu darba un testēšanas rezultātā 12 –16 sieviešu kļūs par kandidātēm un turpinās sešus mēnešus ilgu apmācību, lai kļūtu par mātēm SOS bērnu ciematā Valmierā, skaidro Guna Bundule.
SOS bērnu ciematā māte ir kopā ar bērnu augu diennakti, vada šīs ģimenes dzīvi, saimniecību, kopj māju, rūpējas par septiņu bērnu drošību un attīstību. Šīs sievietes seko audzēkņu mācībām, uztur attiecības ar viņu bioloģiskajiem radiniekiem. Audzināšana notiek, sadarbojoties ar bērnu ciemata direktoru un citiem speciālistiem.
Maina dzīvi
Pirmoreiz Latvijā sievietes mātes darbam SOS ciematā tika meklētas pirms astoņiem gadiem. Īslīces SOS ciematā pašlaik strādā 12 mātes, piecas no viņām – jau no pirmās dienas. Par savu pieredzi un izjūtām stāsta SOS mammas Lilita Ozoliņa, Ligita Insberga, Olga Lasovska un Nellija Trubača. Lilita audzina septiņus, Ligita – četrus bērnus. Olgas ģimenē ir pieci, Nellijai – pašas mazā Elīna un septiņi audzināmie bērni. Viņām visām ir augstākā izglītība, pirms SOS iegūta pieredze darbā ar bērniem.
Lēmums kļūt par māti SOS ciematā ir ļoti nopietns, tas var ietekmēt personisko dzīvi, atzīst Olga. Pēc 25 laulības gadiem viņa izšķīrusies no vīra, kurš nav varējis samierināties ar to, ka, strādājot SOS, sieva tik maz ir mājās.
Ligitai – gluži pretēji – attiecības ar tuvo cilvēku uzlabojušās. “Pirms sāku strādāt SOS, bijām uz šķiršanās robežas. Tagad uz mājām Kuldīgā braucu divas reizes mēnesī. Tas palīdz saglabāt attiecību svaigumu, savu bērnu mums nav, tiekamies kā tikko iemīlējušies. Esmu laimīga,” neslēpj Ligita.
Citas grūtības
Olga sešus gadus SOS ģimenē strādājusi par tanti jeb mammas palīgu, bet kopš pagājušā gada oktobra pati vada vienas mājiņas saimes dzīvi. “Audzinot savu meitu, nepazinu tās grūtības, ar kurām nācies sastapties šeit. Manā ģimenē ir bērni no 10 līdz 16 gadu vecumam, ļoti atšķirīgi. Iepriekš viņiem bija cita mamma, tagad jāpierod pie manis, un tas nav vienkārši. Ar sirsnību atceros Mātes dienas rītu šogad maijā, kad bērni mani modināja ar pašu ceptu keksu, kafiju. Saņēmu viņu zīmējumu, kurā ir mūsu ģimene – pieci bērni, es un mana meita,” teic Olga.
Audzinot septiņas atvases, diena ir tik aizņemta, ka nav vairs laika satikties ar līdzšinējiem draugiem, to loks sašaurinās, atzīst Lilita Ozoliņa. Draudzību un atbalstu mammas un tantes meklē savā vidū, tomēr tam neatliek daudz laika. ja nepieciešams, tiek izmantota arī SOS ciemata psihologa palīdzība. Olga atzīst, ka viņa joprojām nevar pierast, ka ciematā jādzīvo aiz žoga. Viņa saka: “Izbaudu katru mirkli, kad esmu laukā, kaut vai aizbraucu uz pilsētu iepirkties.”
Smaidi un asaras
Sākot strādāt SOS ciematā, Nellija bijusi gatava darīt visu, lai nodrošinātu mīlestības pilnu bērnību uzticētajiem audzēkņiem. “Esmu sapratusi, ka dzīve nav ideāla, taču neuzskatu, ka tāpēc ir jāatsakās no sapņiem. Apstākļi ciematā ir ļoti labi, bet diemžēl mūsu bērni to nenovērtē. Arī viņiem veltīto gādību audzēkņi uztver kā lietu, kas pienākas bez paldies. Kādreizējie mazuļi izauguši līdz pusaudžu vecumam, sākas konflikti, tad ir ļoti grūti,” atzīst Nellija.
To izjutusi arī Ligita. “Viens mans puisis pusgadu dzīvoja kā “bomzītis”, neko labu nevajadzēja. Tāds bija viņa protests. Centos saglabāt labestību, nemainīt attieksmi. Tagad zēns atkal mācās, atgriezies mākslas skolā.
Pavasaris man bija ļoti smags. Bioloģiskie vecāki paņēma pie sevis 12 gadu vecu meiteni un puisēnu, ko biju audzinājusi no gada vecuma. Jutos kā savu bērnu zaudējusi. Kaut arī mātes pienākumi mums ir darbs, nespēju bērnus neielaist sirdī. Bet mīlēt nozīmē arī ciest,” saka Ligita.
***
Fakti
– Pasaulē 131 valstī darbojas 466 SOS bērnu ciemati. Tajos aug 43600 bērnu.
– Latvijas SOS BCA darbojas kopš 1997. gada, tā ir organizācijas “SOS Kinderdorf International” locekle.
