Visa baušķenieku grupa noteiktajā laikā aizlidoja mājup no Helsinkiem. Es paliku lidostā līdz nākamajam rītam, jo… lidmašīnā pietrūka viena krēsla. Vai izklausās neticami? Bet tā patiešām atgadījās.
Visa baušķenieku grupa noteiktajā laikā aizlidoja mājup no Helsinkiem. Es paliku lidostā līdz nākamajam rītam, jo… lidmašīnā pietrūka viena krēsla.
Vai izklausās neticami? Bet tā patiešām atgadījās. Šādā situācijā kādreiz varat nonākt arī jūs, lasītāji. Tālab izlasiet stāstu, lai kādreiz varat droši sekot manam piemēram.
Palieku, lai uzrakstītu
Kad pasažieri lidojumam no Somijas galvaspilsētas uz Rīgu bija reģistrējušies, nodevuši arī bagāžu, atskanēja mūsu grupai adresēts aicinājums. Lidostā gaidot vienu brīvprātīgo, kurš pats pieteiksies palikt pa nakti Helsinkos un doties mājup tikai nākamajā rītā. Lidmašīnā viens krēsls esot salauzts, bet kājās stāvēt, protams, nedrīkst. Brīvprātīgajam tika solīts apmaksāts numurs viesnīcā, bezmaksas vakariņas un brokastis, kā arī kompensācija – 160 eiro. Pēdējais piedāvājums lika vairākiem sarosīties, tomēr labprāt neviens negribēja vēl ilgāk palikt prom no mājām.
Pēc laiciņa atskanēja paziņojums – kamēr brīvprātīgā nebūs, lidmašīna gaisā nepacelsies… Tā arī stāvam, cenšamies atrast palicēja kandidatūru, bet vienam nākamajā rītā jau sākas sapulču sērija, cits gribētu palikt, taču neprot angļu valodu… Laiks rit. Līdz beidzot kāds Bauskas uzņēmējs man iečukst ausī: “Tev gan vajadzētu palikt, pēc tam to visu aprakstīsi avīzē.” Tas bija labs apstiprinājums manām klusajām šaubām. Atvadījos no visiem un devos pie lidostas ierēdņiem, lai paliktu vēl dienu Helsinkos un paļautos uz aviokompānijas solījumiem (godīgi sakot, nedrošība un neziņa gan urdīja).
Kāpēc meklē brīvprātīgo?
Mana soma bija jau iekrauta lidmašīnā, to gaidot, risinām sarunas ar lidostas darbiniekiem. Kāpēc meklē brīvprātīgo, nevis lūdz palikt tam cilvēkam, kura biļetes numurs attiecas uz trūkstošo krēslu? Manis piedāvātais risinājums radīšot psiholoģisku diskomfortu pasažierim, kurš taču nav vainīgs, ka tieši viņa sēdvietas trūkst. Toties, ja cilvēks pats brīvprātīgi piesakās izpalīdzēt, psiholoģiski labvēlīgs risinājums ir visiem. Šādas situācijas reizi pa reizei atgadoties, parasti neesot grūti atrast brīvprātīgos. Visbiežāk gan piesakoties studenti.
Aviokompānijas darbinieks tikmēr atgādājis somu, iedod man arī vaučeru (rakstveida apliecinājums) viesnīcai un vēl vienu – lidojumam 160 eiro vērtībā jebkur un man labvēlīgā laikā ar “AirBaltic”. Pēc tam tieku pavadīta līdz busiņam, kurš mani nogādā uz viesnīcu. Naktsmītne ir tikai desmit minūšu brauciena attālumā.
Pasaulīt, cik tu maza!
Arī viesnīcā nekādu pārpratumu nav. Numuriņš komfortabls un jauks, vakariņas restorānā tiešām bez maksas un gardas. Tā kā bija jau pusdesmit vakarā, nekādu lielo izēšanos nerealizēju un īpašu skādi kompānijai nenodarīju.
Otrā rītā noteiktā laikā busiņš jau mani gaidīja, lai aizvestu atpakaļ uz lidostu. Reģistrācija reisam uz Rīgu notika bez jebkādiem starpgadījumiem. Vēl Helsinkos nebiju iekāpusi lidmašīnā, kad zvanīja no Bauskas, lai informētu – mašīna pēc manis uz Rīgas lidostu jau izbraukusi. Tā ja… ar auto no Bauskas līdz Rīgai ceļā paiet ilgāks laiks, nekā lidojot no Helsinkiem uz Latvijas galvaspilsētu. Tikai stunda lidmašīnā. Pasaulīt, cik tu maza!
Vēl man atvilktnē guļ neizmantota aviobiļete par 160 eiro lidojumam kaut kur un kaut kad… Helsinku lidosta ar brīvprātīgi palikušiem pasažieriem apietas korekti un solījumus tura, varat būt droši. Vēl nezinu, kā būs ar mūsu “AirBaltic”, kad izdomāšu šo vaučeru izmantot. Bet drīz uzzināšu.
