Mums nebija spiedošas vajadzības precēties. Dzīvojām kopā trīs gadus, un nekāda vaina.
“Mums nebija spiedošas vajadzības precēties. Dzīvojām kopā trīs gadus, un nekāda vaina. Gribējās draugiem sarīkot ballīti un ielikt albumā tādu pašu bildīti no kāzu dienas kā mūsu vecākiem. Pēc apprecēšanās jutu, ka mana brīvība ir ierobežota,” spriež jauna sieviete.
Paps nejaucās
Ilgai ir 30 gadu, sešus viņa ir precējusies. Meita piedzima pirms kopdzīves oficiālās reģistrācijas, dēls – gadu pēc kāzām.
“Agrāk sieviete precējās, lai iegūtu apgādnieku. Tagad ir citādi. Man ir savs uzņēmums, vīram – darbs. Ja arī ģimene izjuks – neizputēšu. Nekādu ilūziju par mīlestības un attiecību noturību man nav. Esmu gatava bērnus izaudzināt arī viena, līdzīgi kā tas bija manai mammai. Viņi ar papu nodzīvoja, kā mēdz teikt, līdz brīdim, kamēr nāve tos šķīra, tomēr ikdienas vajadzības nodrošināja māte. Tēvs daudz strādāja un maz bija mājās. Viņa stingro roku nenācās izjust, jo mammas noregulētā bērnu audzināšanas sistēmā paps nejaucās. Mamma mums bija ikdiena, bet tēvs – svētdiena. Ar viņu braucām uz mežu, slēpot, peldēties. Tagad domāju – tikpat labi viņš varēja dzīvot atsevišķi un nākt pie mums ciemos. Ja tāda ir vīrieša loma ģimenē, vai ir jāprecas?” vaicā Ilga, kura savu laulību neuzskata par neveiksmīgu.
Brīvs mīlestībai
Tendence dzīvot kopā neprecētiem nemazinās. Pagājušajā gadā no Bauskā reģistrētiem jaundzimušajiem vairāk nekā puse bija nākuši pasaulē vecākiem, kuru kopdzīve nav reģistrēta, atzīst pilsētas Dzimtsarakstu nodaļas pārzine Sandra Kolberga.
Vai laulība ir ģimenes stipruma pamats un mīlestība – laulības ilglaicīguma garantija? Šķiršanās statistika Latvijā – vairāk nekā puse no gada laikā noslēgtām laulībām tiek šķirtas – norāda uz to, ka Rietumos obligātais pirmslaulības “mīlas romāns” kā pamatnosacījums laulībai nav nekāds garants tās stiprumam un noturībai. Mīlestība ir kas tāds, kas pastāv tikai līdz laulībai un tad pamazām zūd.
Iespējams, vēl aktuālāka mūsdienu sabiedrības problēma ir mīlestība kā nosacījums kopdzīvei, atmetot laulības slēgšanu vispār. Šis alternatīvais ģimenes modelis redz laulību kā formalitāti, “papīru smērēšanu”. Kopdzīve beidzas tad, kad beidzas mīlestība un cilvēks ir brīvs sākt jaunu mīlestību, tātad – kopdzīvi. Tā žurnāla “Psiholoģijas Pasaule” maija numurā raksta Valters Dolacis.
Vajadzīga rekonstrukcija
Viss plūst un mainās. Pētījumi liecina, ka nākotnes ģimenes modelis atšķirsies no tā, ko pazīstam. Spānija šovasar kļuva par ceturto valsti pēc Beļģijas, Nīderlandes un Kanādas, kas atļauj viendzimuma laulības. Referendumā Šveicē 58 procenti vēlētāju piekrita legalizēt viendzimuma attiecības, piešķirot homoseksuāliem pāriem tādas pašas tiesības nodokļu un apdrošināšanas jomā kā laulātajiem. Tomēr viņiem nav atļauts adoptēt bērnus un izmantot neauglības ārstēšanas pakalpojumus.
Taču ir cilvēki, kuru kopdzīve sasniedz prātam grūti aptveramus rekordus. Velsieši Tomass un Elizabete Morgani bija laulāti 81 gadu, informē aģentūra BNS. Viņi dzīvojuši Dienvidvelsas pilsētā Kvmbranā, ģimenē piedzimuši 15 bērnu. Elizabete nomira 1891. gadā 105 gadu vecumā, Tomass devās viņsaulē divus gadus vēlāk 106 gadu vecumā.
Nākas piekrist rakstnieka Andrē Moruā sacītajam: “Veiksmīga laulība ir kā ēka, kurai katru dienu nepieciešama rekonstrukcija.”
***
interesanti
Klasiķu atziņas par laulību:
– Ļ. Tolstojs: “Precēties vajag vienmēr tā, kā mēs mirstam, tas ir, tikai tad, kad citādi nevar.”
– A. Rusens: “Cik bieži precas ar vienu sievieti, bet pēc kāda laika ar izbrīnu saprot, ka kļuvis par vīru pavisam citai sievietei.”
– M. de Servantess: “Saticīgiem laulātiem ir divas dvēseles, bet viena griba.”
– A. Birss: “Laulība ir kopa, kas sastāv no kunga, kundzes un diviem kalpiem. Kopskaitā diviem cilvēkiem.”
– A. Skalbe: “Divas brīvības apvienojot, iznāk kāzas jeb viena nebrīvība.”
– R. Pikmans: “Kāzas ir notikums, pēc kura vīrietis pārtrauc pirkt puķes un sāk pirkt saknes.”
***
Viedokļi
– EGILS PUKINSKIS, kuram laulību 25. gadskārta būs svētdien, 25. septembrī: “Jebkurš cits variants būtu sliktāks, man šis ir vislabākais.”
– GUNĀRS AKMEŅLAUKS, precējies 37 gadus: “Nevaru iedomāties, kā tas būtu – gluži vienkārši dzīvot kopā. Laulības noslēgšana apliecina, ka ir izveidota ģimene.”
– RAIMONDS ŽABOVS, precējies 20 gadu: “Uzskatu, ka laulība ir ģimenes tiesiskā, morālā un garīgā garantija.
