Naktī uz 23. septembri atvadījāmies no vasaras, kas pēdējās dienās atstāja zīmīgas pēdas.
Naktī uz 23. septembri atvadījāmies no vasaras, kas pēdējās dienās atstāja zīmīgas pēdas. Ne lūgti, ne gaidīti (bet varbūt tomēr?) Latvijā ielidoja ASV prezidenta Džordža Buša jaunākais brālis Nils Bušs, savā zemē dēvēts par Bušu dzimtas “neglīto pīlēnu” vai “melno avi”, un Krievijas vajātais multimiljonārs Boriss Berezovskis. Viņš arī N. Buša dibinātā uzņēmuma “Ignite!” akcionārs un stratēģiskais partneris. Ciemiņi ieradušies ar ļoti nevainīgu nodomu ieviest mūsu valstī izglītības īpašas programmas. Šādā sakarā tikušies ar “galvenajiem izglītošanās lietpratējiem” – Ingrīdu Ūdri un Andri Šķēli. Zīmīgi, ka Bušam jaunākajam piezvanījusi Valsts prezidente. Taču arī Vaira Vīķe-Freiberga “100. pantā” sacīja, ka abu kungu patieso ierašanās iemeslu nezinot. “Svešas zemes tēva dēlis,/ Kurš vējiņis tev’ atpūta?”
Pavisam neveiksmīga pagājusī nedēļa bija citam Nilam – bijušajam integrācijas ministram Muižniekam. Saeimas deputāti noraidīja viņa kandidatūru Cilvēktiesību biroja vadītāja amatam nepieņemamas nacionālās nostājas dēļ. Augstprātīgais pretendents LTV raidījumā “Kas notiek Latvijā?” lepojās ar eiropeisku domāšanu. Viņa atbalstītāju un noliedzēju attiecība TV skatītāju vidū bija 1:3 N. Muižniekam par sliktu.
Policistu nedienās iedziļinājusies, pēc ilgām sarunām ar ministru Ēriku Jēkabsonu un citām amatpersonām Valsts prezidente secinājusi, ka politiķi izdara spiedienu uz Iekšlietu ministrijas ierēdņiem. Pēc V. Vīķes-Freibergas domām, ne jau policisti sacerējuši gaudu gabalu par to, ka NATO galotņu sanāksmē, kas, iespējams, nākamgad notiks Rīgā, Latvija nevarēšot garantēt NATO valstu līderu drošību. “Vai es vienis kara vīrs?/ Ikkatrai māmiņai/ Aug dēliņš kara vīrs.”
Latvijas neatkarības garants ir tikai lojāla (uzticama) sabiedrība. Straujais naturalizācijas process (atcerieties, kā Valsts prezidente pavisam nesen skūpstīja simt tūkstošo jaunpilsoni) dara uzmanīgus ne tikai “tēvzemiešus”, kuriem nacionālās šaubas piestāv pēc apvienības sūtības. Manī bažas rada fakts, ka televīzijā intervētie valsts pilsonības ieguvēji Rīgā latviski var pateikt labi ja vienu teikumu, pēc tam pārejot uz raitu krievu valodu. Precizējumi attiecīgajos likumos par lojalitāti ir nepieciešami, kaut gan uzticības mērinstrumenta nav ne ģimenes, ne valsts mērogā.
Zinu, ka pašlaik Latvijā ir trīs veidu īpašumi – privātais, valsts un pašvaldības. Īpašnieki atradušies karabāzēm, bijušajām kompartijas ēkām, padomju laikā celtām skolām, kultūras namiem un citiem objektiem. Mūsu rajonā vienīgi padomju ēras simboliem īpašnieka nav – ne Ļeņina piemineklim mazdārziņos Ceraukstes pagastā, ne “atbrīvotāju” akmenim Korfa dārzā, kas nav saistīti ar kritušo karavīru apbedījuma vietām. It kā šīs zīmes, PSRS sabrūkot, būtu karājušās gaisā virs Bauskas. Kaut gan Baltijas valstu okupācijas fakts atzīts pasaules mērogā, piemiņas zīmes “atbrīvotājiem” turpina melīgās ideoloģijas misiju arī kā bezsaimnieka manta.
LTV jaunais piedāvājums “100 g kultūras” ir gana nopietns, bet nekādi neattaisno reklāmās pausto intrigu. Parastas intervijas ik vakaru par noteiktu tēmu, kas pagaidām neiziet no Rīgas, un “100 g kultūras” nav konkurents jau pierastiem raidījumiem.
