Trīspadsmit gadu vecā Anna vēršas pie pazīstama advokāta, lūdzot palīdzēt iesūdzēt tiesā vecākus, lai iegūtu tiesības pašai būt noteicējai par savu ķermeni.
Trīspadsmit gadu vecā Anna vēršas pie pazīstama advokāta, lūdzot palīdzēt iesūdzēt tiesā vecākus, lai iegūtu tiesības pašai būt noteicējai par savu ķermeni.
Amerikāņu rakstnieces Džodijas Pikultas romāns “Nosargāt māsu” atklāj sarežģītas un traģiskas attiecības kādā ģimenē. Viena meita ir slima ar leikozi, bet otra – viņai piemērotākais donors.
Jurists atzīst, ka pusaudzes medicīnisko terminu krājums liktu apmulst pat ekspertiem. Anna advokātam stāsta, ka jau dažas minūtes pēc nākšanas pasaulē viņas nabassaites asinis pārlietas četrus gadus vecākajai māsai Keitai, lai glābtu tās dzīvību. Piecu gadu vecumā no Annas trīs reizes ņemtas asinis, lai Keitu nodrošinātu ar trūkstošajiem limfocītiem. Kad tas vairs nelīdzēja, māsai transplantēja Annas kaulu smadzenes.
Tā turpinās gadiem, līdz brīdim, kad Anna saceļas protestam, jo tad māsai ir vajadzīga viņas niere. Meitenei nav noslēpums, ka viņa ir bērns, ko, konsultējoties ar ģenētiķiem, vecāki radījuši, lai varētu paildzināt ar leikozi slimās Keitas dzīvi.
Taču tas nav aukstasinīgs aprēķins. Uz atklātajiem notikumiem romāns ļauj paskatīties no mātes, tēva, brāļa, Annas un Keitas viedokļa. “Man ir sajūta, ka degošā mājā palikusi viena mana meita, bet viņu glābt liesmās jāsūta otra, jo tikai viņa zina ceļu,” saka Annas, Keitas un Džeda māte Sāra. Katra diena šajā ģimenē ir pilna ne tikai ar sāpēm un izmisumu, bet arī ar patiesu mīlestību.
Anna tiesā uzvar un iegūst tiesības pašai izlemt, kā rīkoties. Keitai tas var nozīmēt nāves spriedumu, taču arī viņa ir nogurusi no nemitīgās cīņas par dzīvību, operācijām, kaitēm, kas uzbrūk cita pēc citas. Vecākiem šķiet, ka dzīve kļūst par elli.
