Stelpes pagasta zemnieku saimniecība «Berķi» šajā vasarā lieliski sakārtojusi piena ieguvi, lai slaukums atbilstu augstākajām kvalitātes prasībām.
Stelpes pagasta zemnieku saimniecība “Berķi” šajā vasarā lieliski sakārtojusi piena ieguvi, lai slaukums atbilstu augstākajām kvalitātes prasībām.
Slaukšanas un produkcijas dzesēšanas modernizēšanai, kūtsmēslu krātuves ierīkošanai jeb Eiropas Savienības standartu sasniegšanai iegūts ES struktūrfondu finansējums, kopumā 45 tūkstoši eiro.
Stiķē ražošanai
Rasma Grigone, stāstot par lauksaimniecībai veltītiem gadiem, saka: “Nervi gan ir pazaudēti.” Vēlāk enerģiskā stelpiete izmet vārdu – “svētlaime”. Tas par visu citu tiešāk un spilgtāk izteic, ko nozīmē mūsdienīgi aprīkota ferma. Saimniecības pārvaldnieks un Rasmas līdzgaitnieks Gundars Štelfs tikpat spraigi iesaistās sarunā un rezumē: “Eiropas prasības mūsu ikdienas darbu atvieglo.” R. Grigone papildina: “Bet visu naudu stiķējam, lai nopelnīto saliktu fermā. Dzīvojamā mājā jau sen vajadzētu remontu, bet tas atkal ir pārcelts uz nenoteiktu laiku.”
Toties akciju sabiedrībai “Rīgas piensaimnieks” stelpieši var piegādāt teicamu produkciju. Tā nokļūst piena vadā, tad uz dzesētāju. Pēc tam pienu iesūknē savācējmašīnā, un produkts, nenokļūdams saskarē ar apkārtējo vidi, kas ir svarīgi kvalitātes nodrošināšanai, tiek aizvests pārstrādei.
Mazā filosofija
Gundaram un Rasmai patīk strādāt un filosofēt, kā tas ir bijis raksturīgi īstam latviešu zemniekam. Saimniece pauž savas pārdomas: “Esmu laimīga, ka māte mani, vienīgo bērnu, iemācīja strādāt. Izskatās, ka arī dēli šo tikumu būs mantojuši. Pagājušajā vasarā atstājām visus darbus Aigaram un Laurim, devāmies ceļojumā uz Itāliju. Bijām taču pelnījuši, rēķināju – par katru darba gadu viena diena atvaļinājuma. Kopā divpadsmit dienas. Puiši bija visu paveikuši. Mazo dēlu reizēm dēvējam par akušieri. Viņš zina pateikt, kuru govi nevajag laist ganībās, jo rīt tai atskriešot teliņš.”
Stiprā puse, Gundars, skatās plašākā mērogā: “Nav Latvijai savas stabilas un ilglaicīgas lauksaimniecības attīstības programmas. Mēs taču nepārtraukti riskējam kā tādā kazino, kur nezini, laimēsi vai zaudēsi. Esam izmēģinājuši audzēt daudz ko, tomēr piena lopkopība ir piemērotāka mūsu zemes platībai un auglībai.”
Jāizraujas no ikdienas
“Berķos” pašlaik ir 32 slaucamas govis, vidējais izslaukums sasniedz sešus tūkstošus kilogramu gadā. Saimnieki rūpīgi vērtē ganāmpulku, atjauno ar pienīgām govīm, par piemērotākajām atzīdami Holšteinas sarkanās un sarkanraibās.
Rasma nenoliedz, ka viņa turpina mācīties: “Nesen apmeklēju Bārbelē rīkotos kursus, daudz pierakstīju. Galvenais, kas man kļuva skaidrs šajās mācībās, – kāpēc govis slimo ar mastītu. It kā vienkārša iemesla – pārslaukšanas – dēļ. “Rīgas piensaimnieks” arī izglīto piegādātājus. Pērn kopā ar kolē ģiem biju Ungārijā.” Izzinot citu valstu piensaimnieku darbu, Rasma secina, ka nelielās saimniecības ir ģimenes uzņēmumi. Tā saimniekot drošāk, par ko arī paši pārliecinājušies.
Visa ģimene ir teātra cienītāji, pārmaiņus tad nu cenšas apmeklēt izrādes Rīgā. Rasma un Gundars nelaiž garām balles, kurās var izdejoties līdz rītam. Saimniece ar smaidu atceras – reiz pēc kāda sarīkojuma devušies uz govju slaukšanu. Pēc tam nekur tālāk nav jaudājusi tikt, līdz barības maisiem, miegs šeit viņu pieveicis.
Abu stelpiešu uzņēmību novērtē Bauskas rajona Lauksaimnieku apvienības biroja vadītāja Rudīte Jaunzeme, kura palīdzēja izstrādāt ES strukturālo fondu projektu. Viņa teic: “Var tikai apskaust abu saimnieku neatlaidību. Bija vajadzīga liela izturība, lai piensaimniecībā pārvarētu krīzes situāciju. Rasma un Gundars to spēja. Tagad var attīstīt nozari, jo par pienu maksā vairāk.”
***
uzziņai
– Ar 2006. gada 1. janvāri piena pārstrādes uzņēmumi un pienotavas no zemniekiem drīkstēs pieņemt tikai tādu pienu, kurā mikroorganismu skaits nav lielāks par 100 tūkstošiem un somatisko šūnu – par 40 tūkstošiem. Tādas ir ES noteiktās prasības.
Pēc Zemkopības ministrijas sniegtās informācijas
