GAZIM HABIBUĻINAM Rundāles pagastā svētdien, 13. novembrī, būs 55. dzimšanas diena.
GAZIM HABIBUĻINAM Rundāles pagastā svētdien, 13. novembrī, būs 55. dzimšanas diena.
Saruna ar Gazi izvērtās tiešā un humora pilnā stāstījumā, kurā ik pa brīdim jaudās dažādas asprātības. Lai arī dzimis 13. datumā, Gazis nemaz neesot māņticīgs, labvēlīgi noraugoties uz runčiem, kuri pārsoļo pāri ceļam.
“Man ļoti gribas ieraudzīt spokus – balto vai melno dāmu,” atklāj Gazis. Viņa iecerei jau sen vajadzēja piepildīties, jo vīrietis strādā Rundāles pilī par zeltījuma restauratoru. “Bieži esmu pilī palicis pa nakti, arī mana darbnīca ir klusā vietā pagrabā. Kad izdzirdu kādu troksnīti, klusām lavos uz to pusi, ceru, tur jau viņa mani gaida, bet nekā – bēdīgi secinu, ka vaininiece bijusi maza pelīte,” skumst Gazis.
“Mācoties Bauskas 2. vidusskolā, no autobusa pieturas uz mājām klusītēm devos garām pils parkam, kuram blakus bija veci kapi. Sāku domāt, kāpēc man jāiet klusām, tāpat spoki mani redz, labāk iešu skaļāk, lai tos nobiedētu.” Iemesls spoku nesastapšanai, viņaprāt, varētu būt tas, ka šīm parādībām nepatīk vella duča datums vai arī viņu uzskata par savējo un domā – nav vērts biedēt.
Jubilārs stāstīja, kā viņš sadzīvo ar savu vārdu. “Mans tēvs ir tatārs. Man kā pastarītim ielika tatāru vārdu, māsai un brālim ir latviešu vārdi. Strādājot par restauratoru, bieži nākas Rīgā apmeklēt seminārus. Reiz ar diviem latviešiem dzīvojām viesnīcā. Kādā vakarā krieviski pļāpājām, latvieši, spriežot pēc mana vārda, secināja, ka esmu tatārs, un latviešu valodā sāka tatārus aprunāt. Nākamajā rītā es viņiem kaut ko latviski pajautāju, šie bija galīgi pārbijušies.”
Gazim ar mīlestību dzīvē neesot veicies. “Mīlēju to, kura nemīlēja mani, tādiem nav jēgas veidot kopdzīvi,” uzskata jubilārs. “Reiz izmēģināju mēnesi dzīvot viens pats Bauskā. Ļoti ilgojos pēc cilvēkiem, tāpēc sāku dzīvot kopā ar māsu Zinu. Man ir drusku neinteresanti, visi radi mīt Bauskā un rajonā. Ceļojot pa Latviju, vienmēr jāmeklē telšu vietas, jo nav radu, pie kuriem paciemoties.” Dzīvoklī Gazim trūkst lauku vides, iespējams, tāpēc, ka pats pēc profesijas ir ģeogrāfs. Brīnišķīgi esot paciemoties sirsnīgo un izpalīdzīgo kolēģu Zinas un Gunāra Grīnfeldu mājās. Gunārs, strādājot kopā ar Gazi, ievērojis viņa rakstura īpašības: “Darbu veic mērķtiecīgi, ja ko iesāk, dara to neatlaidīgi un ilgi, kamēr uzvar. Viņš neliedz praktisku palīdzību. Reizēm mēdz atturēties no lielu pasākumu apmeklēšanas.”
