Septiņos no rīta paveru viesnīcas istabas loga biezos aizkarus un jāsamiedz acis – liekas, ka debesu nemaz nav, tikai saule. Laukā ap 30 grādu siltuma. Gribas sev iekniebt, lai noticētu, ka nesapņoju – ir 9. decembris Šarmelšeihā.
Septiņos no rīta paveru viesnīcas istabas loga biezos aizkarus un jāsamiedz acis – liekas, ka debesu nemaz nav, tikai saule. Laukā ap 30 grādu siltuma. Gribas sev iekniebt, lai noticētu, ka nesapņoju – ir 9. decembris Šarmelšeihā.
Zaļā ziema
Tiesa gan, braucu uz Āfriku, bet nokļuvu Āzijā, jo Sinaja pussala ir kontinentu robežšķirtne.
Tā nu desmit decembra dienu biju zemē, kur saule spīd visu gadu. Tomēr ēģiptieši respektē savu gada ritumu, decembrī velk džemperus, tinas šallēs un nepeldas, kaut ūdens Sarkanajā jūrā ir 26 grādus silts – viņiem, lūk, esot ziema. Gribētos man šo ziemu vismaz pusi gada Latvijā!
Juvelierveikalā prieka pēc izlaikojos dažādus gredzenus ar brīnumaini skaisti izslīpētiem dārgakmeņiem. Tirgotājs sola vislabāko cenu un brīnās, ka nesteidzos šos lazdu rieksta lieluma brīnumus pirkt. Stāstu, ka uz šāda gredzena nevarēšu uzvilkt cimdu, un puisis vaicā: “Kas tie tādi cimdi?” Mīļi, vai ne?
Sargā drošību
Ēģiptieši nemēdz steigties, to biju dzirdējusi jau iepriekš. Viņi ir laipni, runīgi. Ja vien atbildēsi ar to pašu, būs sajūta, ka iegūts draugs uz mūžu. Arī dienas kūrortā ir rimtas – acis pilnas saules un brīnumu. Pirms gadiem 30 te bija nabadzīgs zvejnieku ciematiņš. Koraļļi un citi piekrastes zemūdens pārsteigumi bija pamats, lai šeit izveidotu visā pasaulē pazīstamu atpūtas vietu.
Pilsēta dzīvo tikai tūristiem, tajā, piemēram, nav vietējo ģimeņu, bērnu, skolu. Ir viens hospitālis, jo arī ceļotāji var saslimt. Dakteriem bija daudz rūpju 2005. gada 23. jūlijā, kad desmitiem cilvēku, arī tūristi, tika nogalināti un ievainoti teroristu bumbu sprādzienos trijās Šarmelšeihas viesnīcās. “Todien zaudēju gandrīz visus draugus,” saka gids, kurš pavada ar mums dienu jūrā. Tagad ap Šarmelšeihu būvē drošības sienu, policisti sastopami uz katra ielas stūra, un labāk, ja pase ir līdzi.
Vīrieši vien
Šarmelšeiha mani pārsteidza, jo likās, ka te dzīvo tikai vīrieši. Ēģiptieši drīkst iebraukt Sinaja pussalā vienīgi tad, ja viņiem tur ir darbs. Pēc sešiem vai astoņiem mēnešiem darba kūrortā viņi uz trim nedēļām dodas pie ģimenēm Kairā, Aleksandrijā, Luksorā un citviet.
Neprecētām ēģiptiešu sievietēm Sinaja pussalā vispār liegts ierasties. Pēc musulmaņu uzskatiem, kūrorts ir viena vienīga uzdzīves un izvirtības vieta. Tāpēc Šarmelšeihā tikai vīrieši ir tirgotāji, gidi, pavāri, viesmīļi un trauku mazgātāji, arī istabas hoteļos uzkopj, dobes ravē un veļu mazgā jauni puiši. Viņi ved ekskursijās, piedāvā saldējumu un dvieli pludmalē. Turklāt tas nav nekvalificēts darbaspēks.
Izglītība Ēģiptē ir bez maksas, arī augstākā, taču izrādās, ka strādāt valsts darbā ir ļoti neizdevīgi, jo algas mazas. Labi kvalificēti speciālisti izvēlas citu jomu. Tā nu ekskursijā uz Krāsaino kanjonu tuksnesī mūs veda Milo, antropologs (sabiedrības attīstības pētnieks) ar universitātes diplomu, kurš zina piecas svešvalodas.
Viesnīcas administrators Ahmeds universitātē apguvis angļu valodu, bet par skolotāju strādāt nevēlas. Hotelī esot daudz interesantāk.
Veiksme pelnīt
Dabūt darbu Šarmelšeihā esot īpaša veiksme, jo, strādājot kūrortā, var labi nopelnīt. Piemēram, viesnīcas darbinieki dzīvo speciāli šim nolūkam celtā mājā. Tas ir izdevīgi, jo Kairā dzīvokli var noīrēt par apmēram 30 latiem mēnesī, bet Šarmelšeihā par tādu pašu jāmaksā vismaz 300, stāsta Ahmeds.
Jaunieši centīgi strādā un krāj naudu, lai … varētu apprecēties. Pēc ēģiptiešu tradīcijām nākamais sievastēvs atvēlēs meitu tam, kurš varēs pierādīt, ka spēj ģimeni uzturēt. Tie nav tikai nostāsti, ka līgavainim jānopērk gandrīz tikpat vērtslietu, cik sver viņa iecerētā. Tas ir tikai viens no turību apliecinošiem noteikumiem. Ahmeds piebilst, ka nauda jākrāj ilgi, bet iemīļoto tikmēr apprec cits.
Pabarot pašapziņu
Latvijas sievietei uz Ēģipti ir vērts aizbraukt kaut vai tāpēc, lai atspirdzinātu sagurušo pašapziņu. Tik daudz gleznainu, daiļrunīgu, man veltītu komplimentu nekad mūžā iepriekš nebiju dzirdējusi un laikam nedzirdēšu. Taču Ēģiptē jutos gluži kā atvērusi grāmatu “1001 nakts pasakas”.
Pirmajās dienās tiešām apjuku, kad Šarmelšeihā uz ielas satikts ēģiptietis bez jebkāda mulsuma teica: “Es tevi mīlu, lūdzu, apprecēsimies!” Kad izpratu, kas notiek, pārstāju justies kā nezināmas valsts skaistuma karaliene. Šejienes vīrieši pilnīgi nopietni cer, ka, iepatīkoties kādai ārzemniecei, kuru apprecēt varētu pavisam lēti, izdotos aizbraukt no savas valsts, lai kaut kur Eiropā dzīvotu labāk.
Dzīve Ēģiptē pasakaina var likties tikai tūristam. Ikdiena ir skarba. Valsts teritorijas lielākā daļa ir tuksneši ar retām oāzēm, kur dzīvo beduīni. Aramzeme ir vienīgi Nīlas tuvumā. Tur sēkla krīt auglīgā zemē un ražas laikam nav ne sākuma, ne beigu.
Laipnības izpausme
Biju patīkami pārsteigta, ka Sinajā sastaptie ēģiptieši ne tikai zina, kas ir Latvija, kur tā atrodas, bet pat nosauc mūsu valsts iedzīvotāju skaitu. Savukārt uz kuģīša iepazītajam britu pārim nebija ne jausmas, kas mēs tādi.
“Jūs, Eiropas cilvēki, esat dīvaini – vai vispār dzīvojat, vai tikai skrienat pa dzīvi?” tā vaicā tējas tirgotājs, pie kura esmu nopirkusi aromātiskās lapiņas. Viņš piedāvā dzērienu nogaršot. Tā šajā zemē ir laipnības izpausme, jo atraidīt būtu nepieklājīgi. Īpaši, ja piedāvā vietējo karkadē tēju.
“Mēs dzīvojam tikai jums. Ja jūs te nebrauktu, mums nebūtu ne darba, ne maizes un naudas. Tāpēc nedusmojiet, ja uz ielas uzrunā un aicina veikalā. Tāds ir mūsu darbs,” malkojot tēju, runājamies un laipnais vīrs atklāj, ka viņa pasaule ir šis mazais tēju, garšvielu un eļļu veikaliņš. Gaismai austot, kad rosība rimstas, viņš pieslēdz durvis, izklāj matracīti un dodas pie miera. Uz šī paša paklājiņa viņš pielūdz Allahu. Tā dienu no dienas.
Bez grēkiem
Iekšzemē, 60 kilometrus no Šarmelšeihas, atrodas Mozus kalns. Bībele vēsta, ka tieši tur degošā ērkšķu krūmā Mozum parādījies Tā Kunga eņģelis. Šeit Mozus saņēmis desmit baušļus, ko kristieši joprojām ievēro.
3750 akmens pakāpienus varot pievārēt trīs stundās, bet kāpiens notiek naktī, lukturīšu un mēness gaismā. Tūrisma aģentūras sola, ka tiem, kuri kalna virsotnē sagaida sauleslēktu, tiekot atlaisti visi grēki. Savējos atvedu atpakaļ, bet kāpienu Mozus kalnā atstāju nākamajam braucienam. Vismaz pašlaik liekas, ka ar vienu reizi nebūšu sasmēlusies pietiekami daudz saules mūžam.
***
Fakti
– Ēģiptes platība 1 002 000 km², iedzīvotāju skaits 65 826 miljoni. Valsts robežojas ar Izraēlu, Sudānu, Lībiju. To apskalo Vidusjūra, Sarkanā jūra. Valsts valoda – arābu.
– Galvaspilsētā Kairā dzīvo 16,5 miljoni cilvēku.
