Rakstīt par autoceļu stāvokli ziemā mudināja atkal un atkal uzklausītie lasītāju zvani, arī rakstiskie sūtījumi.
Rakstīt par autoceļu stāvokli ziemā mudināja atkal un atkal uzklausītie lasītāju zvani, arī rakstiskie sūtījumi. Redakcijas telefonu laikam īpaši ielāgojuši Vecumnieku puses ļaudis, jo par brauktuvi šajā virzienā sūdzību visvairāk. Tikpat labi neapmierinātību ar ceļu stāvokli varētu paust Vecsaules, Svitenes vai Brunavas pusē dzīvojošie.
Eiropas Savienībā esam ar savu nostāju, ar savām runām un vēlmēm. Mums ir Eiropā ražoti automobiļi, ir Eiropas pilsētu gludajām ietvēm piemēroti apavi. Ar vārdiem esam Eiropā, taču ceļi mums palikuši tie paši vecie. Nē, tie vairs nav vecie, padomju laikā būvētie ceļi. Brauktuves neatkarības gados kļuvušas arvien noslogotākas, pieaudzis automobiļu skaits, intensīvāka kļuvusi smagsvara tehnikas, tostarp baļķvedēju, pārvietošanās.
Daudzi no padomju laiku ceļiem nemaz netika būvēti šādai slodzei. Turklāt brauktuves, tik intensīvi lietojot, ar ikdienas uzturēšanu saglabāt vien nav iespējams. Vairumam rajona grantsceļu nepieciešams kapitāls remonts. Tāda nu ir tā realitāte, kādā esam nonākuši mēs, Vecumnieku, Grenctāles, Stelpes un citās malās dzīvojošie.
Vai varam cerēt uz ko vairāk par regulāru greidera braukāšanu un tā jau plānās ceļa virskārtas pāršķūrēšanu no vienas malas uz otru? Visticamāk, ka tuvākajā laikā neko vairāk nesagaidīsim. Akciju sabiedrības “Latvijas Valsts ceļi” Bauskas nodaļas vadītāja Sīri Vildere teic, ka jauna, asfaltēta ceļa posma kapitāla izbūve pašlaik ir ilūzija. Gandrīz visi rajona grantsceļi būtu pamatīgi jāatjauno, jo nu jau greiders braucot aizskar pamatkārtu, jo viss virsējais slānis daudzajos gados ir nošķūrēts. Ceļu apsaimniekotājiem šogad no valsts budžeta ir iedalīts vairāk līdzekļu, taču to pietiks vienīgi regulārai brauktuvju uzturēšanai. Dažos posmos šur tur tiks uzbērta grants, piemēram, uz Vecumnieku ceļa, kur beidzas asfalts, apmēram divu kilometru garumā. Bet tā joprojām būs tikai lāpīšana, nevis kapitāls šīs brauktuves remonts.
Situācija iezīmējas arvien bezcerīgāka. Acīmredzot radikāli jāmaina valsts politika šajā jomā. Iespējams, vainojams monopolstāvoklis, jo ceļi, to izbūve un apsaimniekošana ir valsts ziņā. Tirgotājs, piemēram, rēķinās ar iedzīvotāju pirktspēju, ar konkurenci, tāpēc par piena paku latu neprasa. Taču kaut kas nav kārtībā ar ceļu būves izmaksām.
Šķiet, ceļinieki vēlas un arī strādā pēc Rietumu izmaksām, kas nebūt nav mazas un nekādi nav samērojamas ar pārējām cenām. Piemēram, četru luksoforu uzstādīšana Bauskā, Dārza un Salātu ielas krustojumā, kopā prasīja 21 tūkstoti latu. Ticu, ka viss veikts godprātīgi, neviens no šī projekta nav “uzvārījies”, bet vai šīs izmaksas ir samērojamas ar reālo dzīvi? Māju ar zemesgabalu laukos var nopirkt pat par desmit tūkstošiem latu, iespējams, arī lētāk. Ceļu rekonstruējot un noklājot vienkāršāko asfalta segumu, viens kilometrs lētākajā variantā izmaksā ap 200 000 latu. Ar šādiem izdevumiem uz reāliem uzlabojumiem cerēt ir bezgala naivi.
