Ziņas par sieviešu aktīvu darbību Bauskā un tās apkārtnē līdz 19. gs. vidum ir minimālas. Līdz pat 19. gs. beigām un 20. gs. sākumam galvenās personas sabiedriski politiskajās norisēs bija vīrieši.
Ziņas par sieviešu aktīvu darbību Bauskā un tās apkārtnē līdz 19. gs. vidum ir minimālas. Līdz pat 19. gs. beigām un 20. gs. sākumam galvenās personas sabiedriski politiskajās norisēs bija vīrieši.
Feministe un raganas
Kurzemes hercogistes baznīcas lietu pārvaldnieks, superintendants Aleksandrs Einhorns (dzimis 16. gs. Iecavā), visu mūžu bija veltījis māņu, raganu, vilkaču un burvju apkarošanai. Viņš atstājis liecības par buršanos un pesteļošanu Iecavā, ar ko tolaik nodarbojušās sievietes – “vecas un spītīgi nepiekāpīgas burves un raganas”.
17., 18. gs. sievietes bieži vien tika vainotas netiklības veicināšanā, it sevišķi pilsētās, arī Bauskā. Savukārt 1754. gadā Skaistkalnē dižciltīgajā grāfa fon Medema un baroneses fon Korfas ģimenē dzimusī Šarlote Elizabete Konstance fon Rekke Eiropā kļuva pazīstama kā sieviešu tiesību aizstāve. Viņa 1787. gadā publicēja grāmatu, kurā atmaskoja dēkaini, krāpnieku un dižciltīgo dāmu pavedinātāju Kaliostro.
Teātru prieki
Sabiedriskā dzīvē sievietes no zemākām ļaužu kārtām sāka iesaistīties tikai 19. gs. otrajā pusē. Vēl 1866. gadā laikrakstā “Latviešu Avīzes” var lasīt: “Lai arī mūslaikos mēs daudz dažādu ērmīgu lietu piedzīvojam, piemēram, ka sievietes Ziemeļu Amerikā studē, tomēr Dievs neļaus kaunā palikt, ka sievām būs apakš vīru valdīšanas būt un draudzībā klusu stāvēt.” Bet jau 1879. gadā laikrakstā “Balss” kāds autors raksta, ka tikai zemas kultūras tautas nicina sievietes un latviešiem, lai piederētu pie attīstītām tautām, arī jāveido cieņas pilna attieksme pret sievieti.
Viena no spilgtākajām latviešu tautas Atmodas laika izpausmēm 19. gs. otrajā pusē bija dažādu biedrību dibināšana. Visaktīvākās bija dziedāšanas biedrības, kuru darbībā piedalījās arī sievietes. Pirmajos Latviešu dziesmu svētkos Rīgā 1873. gadā no Bauskas puses bija gan tikai vīriešu kori. Savukārt jau otrajos Latviešu dziesmu svētkos 1880. gadā Rīgā piedalījās Rundāles dziedāšanas biedrības koris ar 16 vīriešiem un 16 sievietēm.
Vēl viens šo dziedāšanas biedrību darbības lauciņš bija teātris. Pirmajā teātra izrādē, kas Bauskā tika iestudēta un uzvesta 1869. gada nogalē, sievietes vēl nepiedalījās. Taču 1877. gada 5. oktobrī laikrakstā “Baltijas Vēstnesis” varam izlasīt šādu vēsti: “No Bauskas tiek rakstīts, ka teatru prieki tur īpaši esot aizgrābuši meitu sirdis. 11. zeptemberī vietējais dienestmeitu pulciņš sadarbojies un spēlējušas teateru ne vis klubbes zālē, bet katoļu baznīcas ērberģī iekš pāris mazām istabiņām, kur sanācis ap 40 skatītāju, kas gribējuši par naudu redzēt meitu izērmošanos vīriešu drēbēs. Teatera spēlēšana bijuse, kā jau no tādām, kas no teatera skunsts ne ko neprot. Tomēr dzird runājam, ka meitas taisoties drīz atkal spēlēt kādu teateru.” To nu var droši uzskatīt par pirmo liecību tam, ka teātra spēlēšanā Bauskas pusē ir iesaistījušās arī sievietes.
Arī mājkalpotājas
Tomēr citās nozarēs Bauskā 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā lielā mērā rosījās vīrieši, kaut arī sieviešu īpatsvaru Bauskā tobrīd raksturo skaitļi: uz 100 vīriešiem šajā laikā bija 111 sieviešu. Šajā laikā baušķeniece Julijana Bekere atvēra pirmo privāto meiteņu ģimnāziju, kas Bauskā pastāvēja līdz 1926. gadam. Atzītas skolotājas tolaik bija pilsētas vecākā Oskara Brandenburga kundze vāciete Marija Luīze Brandenburga un latviete Ina Kļaviņa. Viņa 1919. gadā pārņēma sava vīra Jāņa Kļaviņa 1903. gadā izveidotās privātās ģimnāzijas vadību. Gandrīz vienlaikus ar Bekeres ģimnāzijas atvēršanu no Bauskas apmēram 20 km attālajā Paņemunē vietējā baronese fon Budberga izveidoja un vadīja Poņemunes saimniecības skolu, kuras uzdevums bija sagatavot visu kārtu meitenes praktiskai dzīvei.
19. gs. otrās puses dati liecina, ka Bauskā iztiku pašas nopelnīja 804 sievietes jeb gandrīz 39% no visām darbspējīgā vecumā esošām sievietēm. Pārsvarā sievietes šajā laikā iztiku sev pelnīja amatniecībā (visvairāk bija šuvēju) un tirdzniecībā, taču daudz bija arī veļas mazgātāju un kalpoņu. Vairākas sievietes Bauskā mācīja klavieru un citu mūzikas instrumentu spēli, kā arī vadīja nodarbības vācu valodas apguvē.
Prostitūcija Bauskā
Caurskatot Bauskas pilsētas Domes sēžu protokolus 20. gs. 20. gados, var konstatēt, ka kādu laiku tobrīd Bauskā bijusi aktuāla prostitūcijas problēma. 1922. gadā Bauskā tika izveidota medicīniska komisija pērkamu sieviešu pārbaudei, bet tā paša gada 29. jūnijā pilsētas Domē saņemts lūgums atļaut ierīkot atklātu meitu māju ēkā Dirdes (tag. Pionieru) un Zaļās ielas stūrī.
Interesanti lasīt lūguma pamatojumu, ka ēka celta pirms kara tieši meitu mājas vajadzībām un citam nekam tā nav derīga. Ēkas īpašniece lūgumrakstā apņēmās izpildīt visas izvirzītās prasības, lai tikai būtu iespēja saņemt atļauju. Tā netika dota, taču var pieņemt, ka prieka māja pastāvēja nelegāli, jo turpmāk vietējā presē laiku pa laikam varēja lasīt amizantus notikumu aprakstus par šo tēmu. Tomēr prostitūcijas bizness 20. gados Bauskā panīka, jo par to var spriest pēc laikrakstā “Bauskas Vēstnesis” 1931. gada 2. janvārī publicētā raksta ar intriģējošu virsrakstu “Piesista vienīgā Bauskas prostituētā”.
Aktivitātes 1905. gadā
1905. gada revolūcijas notikumiem Bauskas novadā nav spilgtu lappušu, taču gluži pasīvi baušķenieki arī nav bijuši. Šajos notikumos Bauskas pusē piedalījās arī sievietes. Vairākas daiļā dzimuma pārstāves bija sociālistu pulciņu dalībnieces. 1905. gada septembrī kartupeļu novākšanas laikā Lieliecavas muižā notika laukstrādnieču (pārsvarā muižas kalpu sievu) streiks ar prasību palielināt darba samaksu. Streiks risinājās apmēram nedēļu un tika pārtraukts tikai pēc streikotāju prasību apmierināšanas.
Kad 1905. gada rudenī Iecavā novietojās jātnieku nodaļa jeb “melnā sotņa”, baumas par to paklīda plašā apkārtnē līdz Baldonei, Ķekavai un pat pāri Daugavai. Revolucionāri noskaņotie ļaudis nolēma, ka nepieciešams doties uz Iecavu un nodedzināt grāfa Sergeja fon der Pālena Lieliecavas pili – “melnās sotņas” perēkli. Aicinājumam bijusi milzīga piekrišana, un uz Iecavu nolēma doties arī daudzas sievietes. Apmēram 400 cilvēku gājienu uz Iecavu pusceļā pārsteidza izlūku ziņa, ka pieeju Lieliecavas muižai sargā bruņota jātnieku vienība. Pēc ziņas saņemšanas notika apspriede un tika pieņemts lēmums, ka gājiena dalībnieku bruņojums nav pietiekams un, lai nebūtu upuru, sevišķi sieviešu dēļ, labāk tomēr izklīst. Tā beidzās šī ar vērienu plānotā un jau sākusies akcija.
