Ja Tuvajos Austrumos notiekošā karadarbība un Hormuza šauruma bloķēšana ietekmētu tikai naftas un gāzes cenas, to vēl varētu pieciest, bet šī konflikta ietekme ir ļoti plaša, intervijā aģentūrai LETA atzīst Agroresursu un ekonomikas institūta Lauksaimniecības tirgus veicināšanas daļas vadītāja, vadošā pētniece Ingūna Gulbe. Lai gan viņa uzsver, ka pašlaik izteikt prognozes, kāda ietekme vēlāk ir gaidāma uz pārtikas cenām, nav iespējams, skaidrs ir tas, ka cenas augs, jo visvairāk cenas veikalu plauktos ietekmē pasaules pārtikas cenu līmenis. Vienlaikus Gulbe aicina mācīties no iepriekšējo krīžu pieredzes un griķu plauktus veikalos neizpirkt tukšus, jo, lai gan cenas augs, pārtikas trūkums Latvijā nav gaidāms, un lieka ažiotāža cenas var pacelt vēl vairāk.
Pašlaik visas pasaules uzmanība ir pievērsta ASV un Irānas konfliktam un bloķētajam Hormuza šaurumam. Vai jau šobrīd redzam šīs krīzes ietekmi uz pārtikas cenām vai tā vēl tikai sekos?
Šobrīd veikalos ietekme no šī konflikta nav redzama, jo gan ražotāji, gan tirgotāji strādā ilglaicīgi, viņiem ir līgumi uz trīs, sešiem, deviņiem, pat divpadsmit mēnešiem. Pašlaik plauktā ir tas, par ko ir noslēgti līgumi. Jaunās preces nopietnāk parādīsies gada otrajā pusē.
Tad mēs principā varam prognozēt, ka gada otrajā pusē klāt degvielas cenu izraisītajai inflācijai vēl nāks arī pārtikas cenu inflācija?
Droši vien, jo nekur jau tā nepaliks. Degviela ir viena komponente, tā ir vajadzīga arī pārtikas ražošanā, sākot no tā, ka ir jāsēj, jākuļ, jākaltē graudi, jāved piens līdz piena pārstrādes rūpnīcai un tad uz veikalu, bet lauksaimniekiem ir nepieciešami vēl ļoti daudz un dažādi resursi. Arī par minerālmēsliem mēs dzirdam, un caur Hormuza šaurumu dažu veidu mēslojumam iziet pat 40% no pasaules apjoma. Ja tas tagad tur ir iesprūdis vai nav atnācis, tad tas nozīmē, ka lielai daļai pasaules lauksaimnieku nebūs, ar ko barot augus. Ja tie nav baroti, tad neaug lieli, spīdīgi, ar daudz sēklu utt., vienkārši raža būs mazāka. Tāpat pārtikas nozarē ļoti daudz dažādos iepakojumos tiek izmantota arī nafta. Tātad [ietekmes] punktu ir ļoti daudz. Turklāt naftu pārstrādā ar dažādām metodēm un ir dažādi blakusprodukti, kurus izmanto atkal kaut kur citur. Piemēram, Indija ir ļoti satraukusies, ka saistībā ar naftas pārstrādes rūpnīcu apstāšanos viņiem trūks ļoti svarīgas putnu barības sastāvdaļas – dažāda veida aminoskābes un minerālvielas. Tas nozīmē, ka ietekme ir ļoti, ļoti plaša. Ja būtu tikai degviela vai gāze, tad jau varētu pieciest.
Kur pašlaik ietekme uz lauksaimniecību vairāk varētu izpausties ģeogrāfiski? Tā ir tā pati Indija, kādi lielie tirgi vai arī mēs Baltijā to izjutīsim jau diezgan drīz?
Nu es ceru, ka Baltijā mēs pašā sākumā to neizjutīsim, jo mums jau ir mācība no 2022. gada un lielai daļai zemnieku jau ir rezerves. Sākas sezona, un kārtīgs saimnieks jau parasti domā dažus soļus uz priekšu. Pavasara sējai lielākajai daļai ir minerālmēsli, daļai ir arī rudenim. Bet, protams, tā nenoteiktība un nezināšana būs vai nebūs, neko labu nedod, un minerālmēsli ir ļoti liela [izdevumu] pozīcija, augkopības saimniecībās pat apmēram 40% no visiem izdevumiem ir par minerālmēsliem, un lielus krājumus nevar uzturēt tāpēc, ka nav jau tās naudas, ko ielikt, lai gadu uz priekšu tik dārgu lietu nopirktu. Tādēļ vienkārši tas nav.
Bet izskatās, ka Indija un līdzīgi reģioni vairāk cietīs. Kādā veidā mums tas varētu nepatikt un būtu problēma? Tie nav tie paši bagātākie rajoni, un, ja tur cilvēki nevarēs izaudzēt sev pārtiku, tad viņi meklēs, kur var pie tās tikt, un dosies uz tām vietām, kur pārtika ir, un tā ir migrācija un dažāda veida problēmas, kas var rasties, ja cilvēks ir badā.
Kuri pārtikas produkti šobrīd ir visjutīgākie pret globālajām svārstībām? Tie ir jau pieminētie graudi, piena produkti, gaļa, vēl kaut kas?
Nu ja skatāmies veikalu plauktos, tad martā cenas pret pagājušo gadu samazinājās. Piemēram, eļļām cenas bija būtiski samazinājušās, sviestam samazinājās, dažiem graudaugiem samazinājās. Vispār patērētājiem tā bija tāda diezgan labvēlīga tendence. Kas notiks tālāk? Tas atkarīgs no tā, kādi krājumi un kurās vietās ir. Tā uzreiz to nevar pateikt. Es nedomāju, ka tūlīt kaut kas ļoti strauji mainīsies, jo pārtikas grozs katram cilvēkam ir ļoti individuāls, un, ja nav viena produkta, varbūt to var aizstāt ar citu produktu.
Valdība pašlaik ir pieņēmusi arī atbalsta pasākumus, tostarp ir akcīzes nodokļa samazinājums marķētai dīzeļdegvielai lauksaimniekiem. Tas ir pietiekami?
Viņi domā un skatās, ko darīt, jo arī Eiropas Savienībā ir kaut kāds minimālais limits, zem kura akcīzi nedrīkst nolaist, un mēs jau esam šajā minimālajā režīmā.
Doma ir pareiza. Jo zemnieks un tālāk pārstrādātājs lētāk saražos, jo gala produkts būs lētāks un visiem pieejamāks. Es domāju, ka šajā gadījumā rīcība bija diezgan ātra un pareiza.
Pašlaik ļoti daudzas valstis domā, kā mazināt Irānas krīzes triecienu ekonomikai. Ir redzami kādi piemēri no citām valstīm, ko mēs varētu pārņemt, lai mazinātu šo triecienu tieši pārtikas cenām?
Katrai valstij ir savi plusi un savi mīnusi. Latvijai viens no plusiem ir tas, ka mēs ar pārtiku sevi nodrošinām – pilnīgi nodrošinām un ne tikai tā tik tikko, bet riktīgi nodrošinām. Mēs lielāko daļu saražotās pārtikas eksportējam un mums ir lielas rezerves, lai mēs justos mierīgi. Turklāt mēs ražojam ne tikai to, kas Maslova piramīdā ir apakšā un bez kā nevar iztikt – graudus, lai būtu maize, kartupeļus -, bet mums iznāk arī priekš našķiem. Mēs spējam nodrošināt visu [pārtikas] piramīdu. Nu labi, kādu brīdi varbūt kaut kas nedaudz būs jāaizstāj vai jāiztiek bez, bet šajā gadījumā es gribu cilvēkiem teikt, ka mēs būsim paēduši. Jautājums ir, vai mums būs nauda, par ko nopirkt pārtiku, jo tā būs ievērojami dārgāka nekā šobrīd.
No 1. jūlija Latvijā ir plānota arī pievienotās vērtības nodokļa (PVN) samazināšana pamata pārtikas produktiem. Kāda būs ietekme, un vai šī ietekme globālo notikumu dēļ gluži vienkārši neizzudīs?
Es ļoti ceru, ka godīgās tirdzniecības nosacījumi tiks izpildīti un tirgotāji par to procentu cenas arī samazinās. Bet, ja būs pasaules pārtikas cenu kāpums, tad lētāk nepaliks, tad vienīgā cerība ir uz to, ka mums par tiem procentiem pārtika nepaliks dārgāka.
Kāda ir prognoze? Par cik pārtika šogad varētu sadārdzināties?
Uz tādu jautājumu, es domāju, nevar atbildēt neviens, jo tas nav saistīts ne ar pārtikas nozari, ne ar lauksaimniecību, tas ir saistīts ar dažu cilvēku lēmumiem, vai karojošās valstis atradīs kaut kādus izlīguma variantus, kad karadarbība apstāsies.
Bet šajā brīdī, ja skatāmies, tad nodarītie postījumi un paredzamie zaudējumi jau ir ļoti lieli, un tāpēc kaut kādas prognozes izteikt ir ļoti grūti.
Pašlaik daži ekonomisti saka, ka pasaules ekonomika krīzi var veiksmīgi pārdzīvot, ja šis konflikts neilgst ilgāk par diviem mēnešiem, un tie divi mēneši tūliņ jau arī būs. Kā ir ar pārtiku? Vai var teikt, ka, ja notiek optimistiskais scenārijs un pa Hormuza šaurumu atsāk kursēt kuģi, tad viss būs palicis izbīļa līmenī?
Izbīļa līmenī diemžēl tas nevar palikt, jo tā problēma jau nav [Hormuza šauruma] nosprostošana. Var apbraukt pa tālākajiem ceļiem, var izdarīt savādāk. Bet šī ir tā vieta, kurā [ir koncentrējusies] ļoti būtiska pasaules gāzes un naftas industrija ar modernām rūpnīcām, kuru atjaunošana vien jau prasīs gadus, lai tās varētu sākt strādāt ar pilnu jaudu. To mēs jutīsim.
Ja mēs skatāmies uz Baltijas valstīm, tad kur pašlaik ir augstākās cenas, un kādi ir iemesli, kādēļ veidojas atšķirības starp Latviju, Igauniju un Lietuvu?
Dažus gadus iepriekš mums cenas pārtikai bija salīdzinoši vienādas. Dažās grupās katrā valstī bija zemākās cenas. Mums zemākās cenas bija miltiem un graudu izstrādājumiem, jo mums ir ļoti stipri dzirnavnieki. Lietuvā piens bija lētāks un Igaunijā – gaļa, tāpēc ka viņiem šīs bija stiprās nozares. Bet tagad vairs tā nav.
Pēdējos ceturkšņos varu teikt, ka Igaunijā pārtikas cenas ir lielākas, mums ir pa vidu un Lietuvā ir lētākas. Vienīgi Igaunijā – nezinu, kādēļ, iespējams, tas ir tāds mārketinga elements, ko viņi izmanto -, ir ļoti zemas cenas dārzeņiem. Vietējie zemnieki saka, ka veikalā cena ir pat zemāka, nekā no viņiem iepērk, kas nozīmē, ka tas ir tas āķis, ar ko vilina iekšā pircējus. Bet principā cenas Igaunijā ir lielākas, bet viņiem arī PVN ir lielāks.
Lieli pārmetumi, kādēļ Latvijā ir tādas vai citādākas pārtikas cenas, ļoti bieži tiek izteikti mazumtirdzniecības sektoram. Vai konkurence pašlaik tajā ir pietiekama jūsu skatījumā?
Mazumtirdzniecībā gan no iedzīvotāju, gan no ražotāju viedokļa derētu vēl kāda lielā ķēde. Ražotājam tad ir vēl kāds sarunu partneris, pie kā iet, jo pašlaik, ja ražotājs ir vidēja lieluma, kādā tirdzniecības ķēdē ir jābūt, mazos veikaliņos visu neiztirgosi. Arī pircējam tad ir dažādība, jo veikali tomēr nedaudz atšķiras pēc sortimenta.
Atceramies, cik ļoti tās divas ķēdes satraucās, kad nāca iekšā trešā ķēde. Turklāt pirms tam starp veikalu ķēdēm Latvijā, un ne tikai tām divām lielākajām, cenu atšķirība starp vienu un to pašu produktu dažkārt bija mērāma pat reizēs. Lietuvā, ieejot vienā veikalā, jau aptuveni bija skaidrs, cik šī pati prece maksās pārējo ķēžu veikalos. Pēc trešās lielās ķēdes ienākšanas cenas arī pie mums izlīdzinājās. Tas nozīmē, ka tirgotāji bija spiesti domāt, ko optimizēt, ko darīt labāk, un piespieda viņus tas viens ienācējs. Ja ienāktu vēl kāds, visiem mums būtu labāk. Jautājums ir, ja ir šāda stipra regulāciju un sodi, cik daudz būs to lielo ķēžu, kas te gribēs bāzt savu galvu iekšā, jo mēs jau neesam tāds ļoti liels un ļoti bagāts tirgus. Gan Latvijas ražotāju, gan tirgotāju viena no lielākajām problēmām ir tā, ka iedzīvotāji ir salīdzinoši nabadzīgi un cilvēki pērk to, ko viņi var atļauties, nevis to, ko viņi gribētu pirkt, lai varētu gatavot ēst vai dotos kaut kur. Vienkārši tas maciņš ir ļoti plāns, tā ir viena liela problēma.
Tie ļoti lielie regulējumi un draudi tirgotājiem no vienas puses ir labi, jo pātaga dažreiz strādā. Bet, ja tā nav īsti objektīva, es uzskatu, ka ar tādiem regulējumiem cenas valstī pazemināt nevar. Visvairāk cenu, kāda tā ir veikala plauktā, nosaka pasaules pārtikas cenu līmenis. Mēs neko tur neietekmējam. Ja pasaulē olīveļļai ir uzkāpusi cena, tā uzkāps arī Latvijā, mēs tur neko nevaram darīt. Mēs varam rakstīt memorandus, rīkojumus, bet tā tas būs.
Ja citur tirgotājiem dzīve ir vienkāršāka, viņi var izmantot visus atļautos mārketinga paņēmienus, tad tā vēlme šeit nākt nez vai būs.
Jūs jau pieminējāt memorandus. Maijā aprit gads, kopš ir noslēgts memorands par pārtikas cenām starp diezgan daudzām organizācijām un Ekonomikas ministriju. Ko mēs varam secināt pēc šī gada? Ir bijusi jēga no šī memoranda?
Jā, jēga bija kaut vai tāpēc, ka brīvprātīgi obligāti pie galda tika sasēdinātas visas pārtikas ķēdē iesaistītās puses – ražotāji, pārstrādātāji, tirgotāji, lai gan viņi viens otru ļoti nemīl. Nu, nav jau viņiem vienam otru ļoti jāmīl, bet sarunāties vienmēr vajag. Pagājušajā gadā, kad viņus piespieda sarunāties, viņi tomēr atrada kaut kādus punktus, kurus, nedaudz pamainot, visiem ir labāk. Bet, ja tu nesarunājies, tad jau tu nezini, kas tam otram būtu vajadzīgs, un varbūt tev pašam par labu nāk. Tas bija labi.
Tad tomēr diezgan augstā līmenī aktualizēja jautājumu par cenām, par konkurenci, par to, kas notiek gan ražotāja pusē, gan tirdzniecības pusē. Tas viss bija labi, bet, kā jau teicu, ar memorandu nevar mainīt cenu līmeni un nevar noteikt cenas produktiem veikalā, jo tā ir pavisam cita iekārta, kā regulē cenas. Ja mēs sākam regulēt vienā vietā, tad tā ķēde, visticamāk, aizies tālāk līdz visiem. Nu tad tālāk mēs sāksim pārdevēju algas, žurnālistu algas, visu pēc kārtas sāksim regulēt. Mēs jau ne pārāk sen bijām tādā iekārtā un sapratām, ka viņa nav dzīvotspējīga. Dažās valstīs tāda iekārta ir, kurā cenas regulē, bet mēs nez vai tur vēlamies nokļūt.
Patērētāju tiesību aizsardzības centrs saka, ka zemo cenu pārtikas produktu grozs, kas tika izveidots šī memoranda rezultātā, tomēr ir pārāk šaurs. Jūs tam piekristu?
Es atkal pārstāvu viedokli, ka mazumtirgotājiem nav jārisina valsts politiķu nerisinātās problēmas. Es uzskatu, ka Ekonomikas ministrijas pamatuzdevums ir veicināt ekonomiku, veicināt uzņēmējdarbību, lai mums ir daudz bagātu uzņēmumu, kuri var maksāt lielas algas saviem darbiniekiem, un viņi var aiziet uz veikalu un nopirkt to, ko viņi vēlas. Ļoti daudzās valstīs pārtika ir vēl daudz dārgāka nekā pie mums, bet vienkārši viņiem ir nauda, par ko to nopirkt, mums nav, un tā ir mūsu problēma. Es nedomāju, ka tirgotāju uzdevums ir risināt šāda veida problēmas. Tas daudz vairāk piederētos labklājības ministram.
Bet tas, kas man nepatīk, un par to gan es esmu ļoti dusmīga, ir tas, ka cilvēkus nedaudz muļķo, jo ir ieviestas visvisādas cenas. Nav jau tikai zemo cenu grozs, ir vēl kaut kāda zilā zemā cena, tad ir mēneša cena, tad ir akcijas, un tas cilvēkam prasa īpašu sagatavošanos. Tajās dienās, kad es eju monitorēt cenas, tad man tie 10 000 soļu pa veikalu, kamēr es atrodu zemāko kāda produkta cenu, ir noieti. Tev kā pircējam ir jāiet lieli attālumi, jāskatās un ir jābūt labai atmiņai. Tu ienāc veikalā, un tur ir uzrakstīts “Akcija”. Tad tu ej tālāk, aizej līdz konkrēto produktu plauktam, un tur ir vēl citas cenas. Tev ir jāatceras, ko tu redzēji iepriekš, un ļoti bieži patiešām zemākā cena nav tur, kur ir tās oranžās, zilās, zaļās un vēl kaut kādas zīmītes vai zemo cenu pārtikas groza zīmīte. Tas jau it kā teorētiski nav aizliegts, bet nedaudz tāda cilvēku muļķošana gan tā ir, jo, ja tu tiešām gribi kādu produktu lēti nopirkt, tad trenē atmiņu un staigā.
Lauksaimnieku organizācijas savukārt saka, ka viņi īsti neredz no šī memoranda labumu tajā ziņā, ka netiek īpaši izcelti Latvijas ražojumi. Tam arī var piekrist?
Nu es nezinu, vai tieši veikalniekam ar likumu ir jāizceļ Latvijas ražotāji. Pasaulē to pamatā dara dažādas ražotāju organizācijas, sabiedriskās organizācijas kopā ar tirgotājiem. Viņi kaut kā labāk māk sarunāties. Bet es gribu teikt, ka arī mums vismaz kādreiz tajos laikos, kad manā pārraudzībā un aprūpē bija “Zaļā karotīte”, mēs diezgan labi ar veikaliem sadzīvojām, viņi paši nāca un gribēja noskaidrot, kas būs un kādas akcijas viņi paši pēc tam rīkos.
Latvijas produktus vajadzētu izcelt. Bet par to ir jādomā daudz plašāk. Mums ir viena problēma, ka mums ne visas nozares ir ļoti stipras un konkurētspējīgas. Es gribētu, lai mēs nevis aizsargājam savu tirgu no importa precēm, bet padarām Latvijas ražotājus tik stiprus, ka viņu prece ir konkurētspējīga Latvijas tirgū un mēs viņu izvēlamies. Piemēram, mums Eiropas Savienības līmenī ir ļoti kvalitatīvas olas par adekvātu cenu. Nesāksim tagad runāt par Ukrainas olām, jo tā ir pavisam cita tēma, bet mūsu olas ir gan Latvijas tirgū, gan Lietuvā un Igaunijā, gan Polijā. Tāpat ir ar dažāda veida miltiem un pastām, kas arī ir mūsējās. Tās nozares un tie uzņēmumi, kuri ir stipri eksportā, kuri lielāko daļu produkcijas eksportē, ir arī ļoti stipri Latvijas tirgū. Piemēram, “Karavelas” “Kaijas” zīmola zivju konservus jūs redzat visā pasaulē, un tie par konkurētspējīgu cenu ir arī Latvijas veikalos. Tāpēc vajadzētu pielikt plecu Latvijas ražotājam – morālu un materiālu, lai viņš kļūst stiprs. Un, protams, arī daudz jāstāsta cilvēkiem par to, kāpēc ir jāpērk Latvijas prece. Bet nopirkt Latvijas preci var tikai tie cilvēki, kuriem makā ir tā nauda. Ja cilvēks nevar neko vairāk, viņš skatīsies lētākos produktus.
Bet cilvēkiem vajag stāstīt, kāpēc ir nepieciešams pirkt Latvijas preci, jo mēs esam asas konkurences apstākļos un citu valstu produkcijai reklāmu mēs redzam visu laiku. Tas tā nav, ka vienreiz pastāstījām un pietiek, jo kurš tad nezina, ka jāpērk Latvijas prece? Tas ir jāatgādina.
Tagad Konkurences padome ir sākusi izmeklēšanu pret diviem lielākajiem Latvijas mazumtirdzniecības tīkliem par aizliegtas vienošanās pazīmēm. Kā tas var ietekmēt Latvijas mazumtirdzniecību, jo tie ir arī galvenie pārtikas tirgotāji Latvijā?
Slikti. Visas aizliegtās lietas, likuma pārkāpšana ir slikta, ko tur vispār var komentēt. Galvenais, lai mums tiešām Latvijā ir kādi spēcīgi mazumtirdzniecības tīkli, jo tā daļēji ir arī pārtikas nodrošināšana, lai cilvēkam ir pieeja pie pārtikas, lai ir vieta, uz kurieni aiziet un tikt pie pārtikas, jo kādus krājumus tad tu vari uzturēt mājās.
Kā vispār izmeklēt šādas lietas, jo varam jau skatīties kaut vai uz degvielas tirdzniecību. Visdrīzāk tur pat nekādas aizliegtas vienošanās nav, vienkārši visi pielāgojas viens otram.
Es domāju, ka tā tas arī ir, un arī cilvēks, kurš iet uz veikalu, zina tās zemākās cenas un skatās, kurā vietā ir tā atšķirība.
Ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā un Igaunijā zemākā cena visos veikalos ir vienāda, atšķirības sākas nākamajām cenām. Tāda taktika laikam ir pilnīgi visur, un tas jau nav arī nekas slikts. Ja es esmu viens veikals, tad es eju un paskatos, kas tad ir manam konkurentam, un pielāgoju. To es redzu pilnīgi visā Baltijā. Visai zemāko cenu produktu grupai tās cenas ir vienādas. Vēl, kas ir interesanti, zemākās cenas produkts ir reizēs lētāks par nākamajiem, kas seko pēc cenas. Zemākās cenas baltmaize ir reizēs lētāka par nākamo grupu.
Vai tur būtu kādas noteiktas vienošanās? To es nevaru pateikt, jo es domāju, ka tas pats mākslīgais intelekts ļoti palīdz analizēt, un viņi jau paši zina, kas ir viņu pamata pircēji, kuri un par ko ir gatavi maksāt vairāk, jo tā zemā cena ļoti daudzos gadījumos veikalam ir ar zaudējumiem, un tā tiek uzturēta vienkārši, lai piesaistītu pircēju ar domu, ka tad, kad viņam būs pensija, alga, tad viņš nopirks kaut ko arī no tā dārgākā gala.
Tirgotājs skatās, kas viņa rajonā dzīvo, kādi ir cilvēki un uz kuriem produktiem ir cerība uzlikt [piecenojumu] un uz kuriem nē. Tāpat tā tiek veidots arī sortiments. Teorētiski jau mēs visi to zinām, bet tad, kad es skatījos un salīdzināju cenas, piemēram, “Sky” un “Mego” Maskavas forštatē, skatoties uz cilvēkiem vienā un otrā veikalā, uz to, ar kādām mašīnām viņi atbrauc, kā viņi ir ģērbušies, man ir pilnīgi skaidrs, ka viņi vispār nesatiekas. Viņi varbūt zina viens par otra eksistenci, ka ir tāda iedzīvotāju kategorija. Tas ir nepatīkami. Man tomēr gribētos, lai mēs ejam uz Rietumeiropas domāšanu un to, ka valstī visbiezākais ir vidusslānis. Vienmēr būs tā, ka ir nabadzīgāki un bagātāki cilvēki, un tas ir normāli, bet vajadzētu, lai visbiezākais ir vidusslānis. Man nav īstas pārliecības, ka mēs uz to ļoti strādājam. Kovids bija laiks, kad sākās lielas “šķēres” iedzīvotāju grupās, un ar katru brīdi tās palielinās. Atšķirībām ir jābūt, jo visi cilvēki nav vienādi, un arī viņu ieguldījums ir ļoti dažāds. Bet, ja kādreiz mēs teicām, mācies, būsi gudrs un saņemsi lielu algu, tad pašlaik iznāk, ka ļoti liela daļa, kas saņem mazāku algu, ir ļoti gudri cilvēki, tur ir zinātnieki, ļoti augstas klases valsts pārvaldes darbinieki, kas nav pašā augšā.
Mēs jau ļoti augstu pārtikas cenu līmeni piedzīvojām pēc 2022. gada. Ja tagad atkal ir gaidāma pārtikas cenu celšanās, kādas paralēles mēs varam vilkt? Kā mainīsies cilvēku paradumi, iegādājoties pārtiku?
Gribu atgādināt – lūdzu, nepērciet lielus, bezjēdzīgus krājumus! Neizpērciet griķu plauktus tukšus, tāpat nez cik gadus uz priekšu viņus nesaglabāsiet, iemetīsies miltu kodes, un viss būs jāizmet vai jāatdod dzīvniekiem. Tikko mēs sākām pirkt kaut ko tā, ka plaukti tukši, tā to izmanto tirgotāji. Tur rodas ažiotāžas efekts, un mēs sev nodarām ļaunumu. Tāpēc krājumus netaisām. Kas tad ir tie produkti, kurus varam ilgi uzglabāt? Sāls, cukurs, konservi. Maz ko var uzglabāt ilgam laikam. Tāpēc mēģinām saglabāt veselo saprātu.
Iepriekšējās reizes arī pierādīja, ka nekas jau nenotika. Veikalu plaukti pēc kāda brītiņa atkal bija pilni, tikai ar lielāku cenu. Tādēļ nepavelkam paši cenas uz augšu. Pārtika gan jau būs, nebūs viena produkta, paskatīsimies uz citiem.
Vai ir gaidāms, ka cilvēki atsakās no kaut kādiem produktiem vai atsakās no noteiktas cenas produktiem? Piemēram, sāk dzert mazāk kafiju, kuras cenas tagad ir krietni augstākas nekā kādreiz?
Kafijas cenas ir ļoti, ļoti augstas, un tas atkal man nepatīk. Kāpēc kafijas cenas mums ir augstākās Baltijā? Tāpēc, ka tai ir akcīzes nodoklis. Tas nozīmē, ka katrs kilograms maksā ievērojami dārgāk nekā kaimiņiem. Akcīze ir kaitīgiem produktiem, luksusa produktiem. Kafija nevienā no šīm kategorijām manā skatījumā neietilpst, un daudz labāk ir, ka jaunieši staigā ar lates krūzīti rokā, nevis ar kādu citu dzērienu, kas mums patiktu daudz mazāk.
Es nedomāju, ka mums notiks atteikšanās. Tā jau daudzos gadījumos ir notikusi. Cilvēkiem, kuru situācija ir slikta, pārtikas grozs jau ir atšķirīgs no tiem, kuru situācija ir vidēji laba. Tas ir atkarīgs arī no produktu pieejamības. Kuram produktam kurā mirklī ir kāda cenas akcija. Tas nav arī nekas slikts, es arī, ieejot veikalā, pērku to sviestu, kam ir akcija, jo es uzskatu, ka jebkurš 82% Latvijā ražotais sviests uz maizes smērējas vienādi.
Nesen degvielas tirgotāji iedzīvojās papildu potenciālā maksājumā par to, ka pacēla cenas. Un degvielas tirgotāji teica – paskatieties uz pārtikas tirgotājiem, tie pelna vēl vairāk, kāpēc mūs sodīja? Ja notiks pārtikas cenu pieaugums un turklāt vēl nāk Saeimas vēlēšanas, kad politiķiem ļoti patīk izpatikt vēlētājiem, vai nepastāv iespēja, ka arī mazumtirgotāji var iedzīvoties šādā soda mehānismā?
Pirmkārt, ir jāsaprot, ka uzņēmējdarbības mērķis ir peļņa. Neviens uzņēmums nevar pastāvēt, ja viņam nav peļņas. Tad viņš bankrotē. Un tas noteikti nav tas, ko mēs vēlamies, lai bankrotē tirdzniecības ķēdes, lai bankrotē degvielas tirgotāji, jo mums tad pašiem nebūs kur iegādāties to, ko mums vajag. Es neesmu ļoti rūpīgi pētījusi mazumtirdzniecības ķēžu izdevumu struktūru, bet peļņas procents pret apgrozījumu viņiem galīgi nav liels. Es arī nedomāju, ka tur var uzlikt kopumā tādas cenas, ka peļņa pieaugs vairākas reizes, tas vienkārši nav iespējams, jo gan pārtikas tirdzniecība, gan ražošana ir augstas konkurences bizness.
Ja pievēršamies lauksaimniecībai, tad Latvijas lauksaimniekiem ir bijuši trīs diezgan smagi gadi pēc kārtas. Vai tas nozīmē, ka šis gads daudziem var kļūt izšķirošs un mēs redzēsim saimniecību bankrotus?
Bankroti ir visu laiku. Nav tā, ka kaut kad viss ir labi. Pat dažos veiksmīgos gados, kad tiek uzskatīts, ka graudkopībai vai piena nozarei šis ir ļoti labs gads, tāpat kāds bankrotē. Tas ir normāls process. Kādam paveicas, kādam nepaveicas, un ir kaut kādas kļūdas.
Nevarētu teikt, ka visiem zemniekiem ir bijis grūti, bet, jā, pēdējos trīs gados bija saimniecības, kuras ļoti ietekmēja laikapstākļi, tās patrāpījās tajā vietā, kur bija drausmīgie slapjumi un plūdi, kuri nevarēja rudenī novākt ražu, kas nozīmē, ka nevarēja sastrādāt zemi, nevarēja iesēt ziemājus, kas dod visstabilākās un labākās ražas.
Tiem, pie kuriem atnāca viesuļvirpuļi un visu nolīdzināja, ja nebija apdrošināts, arī viss bija slikti. Pat tik mazā valstī kā Latvija mēs atšķiramies ģeogrāfiskajos nosacījumos, un tiem, kam nepaveicās, tiem ir ļoti, ļoti slikta situācija.
Bet mēs nevaram teikt, ka visā Latvijas lauksaimniecībā pašlaik tā situācija ir tāda vai citāda?
Ir atšķirības, bet tā nav laba situācija.
Kurām lauksaimniecības nozarēm šis gads būs īpaši izaicinošs?
Es atkal gribu teikt, ka tas nav pa nozarēm, tas ir pa saimniecībām, pa uzņēmumiem. Katram situācija ir citādāka. Kuram paveicas, kuram nepaveicas, kaut vai sākot ar laikapstākļiem, ar to, kā tev paveicies noslēgt līgumus, vai, graudus pārdodot, izdevās ietrāpīt tad, kad ir augstākais vai zemākais cenu līmenis, vai tu minerālmēslus nopirki tad, kad tiem bija zemākā vai augstākā cena. Zemniekiem tie riski ir ļoti lieli. Visi jau ir arī gudri mācīt un dot padomus. Pēc tam jau mēs visi esam gudri, bet tai mirklī tu vienkārši mēģini apstrādāt lielu daudzumu informācijas un ceri un prognozē, ka situācija attīstīsies šādā vai tādā virzienā.
Šogad pēc ilgiem laikiem piedzīvojām tādu kārtīgu ziemu. Kā ir pārziemojuši ziemāji?
Ziemājiem šī ziema patika. Viņiem patīk, ka ir auksts, bet tad, ja ir sniegs, un sniegs šogad bija. Galvenā lieta ir, lai neuznāk lieli mīnusi, kamēr nav sniega, un nezin cik reižu zeme nesasalst un neatkūst. Tas augiem ļoti nepatīk.
Šogad ziemāji ir pārziemojuši salīdzinoši labi. Bet tie, kas tika iesēti. Jāsaprot, ka rudenī nevarēja visi iesēt, kas to vēlējās.
Bet tiem, kas iesēja, ziemāju raža pašlaik ir prognozējama laba?
Šobrīd jā, it sevišķi, ja viņam ir degviela noliktavā un minerālmēsli šķūnī.
Jūs jau pieminējāt, ka tiem pārtikas ražotājiem, kas eksportē, labi klājas arī Latvijas tirgū, bet līdz ar visiem šiem notikumiem Tuvajos Austrumos ir arī diezgan lielas bažas, ka Eiropā var sākties stagflācija, ekonomika neattīstīsies, un līdz ar to arī eksporta tirgi būs bez lielas izaugsmes. Kādas ir prognozes par Latvijas pārtikas pārstrādātāju iespējām eksportā?
Man patīk, ka cilvēki saka: vajag izkāpt no komforta zonas. Es nezinu, vai kāds ražotājs kādreiz atrodas komforta zonā. Viņš visu laiku mēģina tajā nokļūt, nevis izkļūt.
Tie īsti labie uzņēmumi strādā eksporta tirgos ļoti smagi. Viņi piedalās izstādēs, meklē jaunus partnerus, un tiem, kas dara, parasti ātrāk vai vēlāk izdodas un viņi saņem pelnīto atalgojumu.
Latvijas pārtikas produkti tiek tirgoti, gribētu teikt, pa visu globusu un ļoti dažādās vietās. Pat tur, kur liekas, vai tiešām mūsu produkti tur der? Piemēram, zivis Japānā. Nu liekas, kāda Japāna, kādas zivis, tur taču ir lielās pasaules tunču izsoles, viņi paši ir sala un viņiem apkārt viss ir? Nē, mūsu zivju konservi tur ir “gourmet” sadaļā. Jautājums ir, kā tu māki to pasniegt, kā tu strādā. Bet mūsu ražojumiem Japānā paliek grūtāk, jo Japānā, lai varētu konkurēt automobiļu tirgos eksportā, jena ir kļuvusi vājāka. Tas nozīmē, ka mūsu produkti tur uzreiz ir dārgāki. To jau jutām arī šī gada izstādē, ka vairs neizskatās tik optimistiski.
Bet pasaule mainās, un mūsu ražotāji strādā dažādos tirgos. Eksporta tirgi arī lielākai daļai ir diversificēti. Kaut kur būs labāk, kaut kur sliktāk. Novēlēsim viņiem veiksmi.
Vai ir redzams, kuras var būt tās valstis, tie tirgi, kuros būtu jāiet vairāk iekšā vai jāiet vispār pirmoreiz iekšā šajā nestabilajā situācijā?
Pārtikas nozare diezgan stipra bija Apvienotajos Arābu Emirātos un tajā reģionā, kur pašlaik ir ļoti slikta situācija.
Tomēr man liekas no malas nevajag dot padomus, tāpēc ka tie, kas ir iekšā, tiešām visu zina labāk, un mēs ne vienmēr zinām precīzi viņu situāciju. Nu, piemēram, kurš tagad var prognozēt, kas notiks ASV? Kurš var uzdrošināties teikt jā vai nē? Jā, pirms gada vai pirms vairākiem gadiem mums likās, ka nav drošāka un labākas sadarbības partnera gan militāri, gan ekonomiski kā ASV. Situācijas mainās.
Vai situācijas mainās arī nozarēs? Piemēram, vai zivju ražotājiem iet labāk nekā miltu ražotājiem?
Nē, tā nevar teikt, kuriem iet labāk, jo katrs jau ir atradis savu specifisko lietu, kas viņam iet. Ja nozare vai uzņēmums ir stiprs šeit, viņš ir stiprs arī tur.
Mums gan visas nozares nav vienādi stipras, un tas nav labi, bet apstāties nevar. Uzņēmumi un nozares visu laiku meklē risinājumus.
Interesanti ir tas, ka, ja nozarē ir viens līderis, tāds flagmanis, tad viņš pavelk līdzi visu nozari. Tāpēc man ļoti patīk, ka mums ir tie lielie spēlētāji, kuriem ir jauda, lai izpētītu tirgu, un viņiem ir nepieciešami sadarbības partneri, jo viens jau nav karotājs, tev vajag ansambli. Un tām nozarēm, kurām ir pašas stratēģiskais redzējums, iet diezgan labi.
Latvijai ir daži vai vairāki ikoniski produkti. Vai tas, kā pašlaik klājas “Amber Latvijas balzams”, var nozīmēt, ka mums ir jāatvadās no tāda produkta kā “Rīgas Melnais balzams”?
Gan jau pastāv iespēja, ka “Rīgas melno balzamu” ar tā recepti var ražot arī kāds cits. Bet tieši tā situācija, kāda pašlaik ir ar uzņēmumu, nekas labs nav. Es tiešām ceru, ka mums nav jāatvadās no “Rīgas melnā balzama”.
