Mentālo veselību noturēt palīdz saziņa ar mediķiem, ģimeni un draugiem
Psihiatre Iveta Ķiece ir ar vairāk nekā 30 gadu pieredzi, vada Nacionālā psihiskās veselības centra Psihiatriskās palīdzības dienestu. Viņa ne tikai administratīvi nodrošina ambulatoro un stacionāro palīdzību cilvēkiem, kuriem ir psihiskās uzvedības traucējumi, bet arī viņus ārstē. Intervijā speciāliste skaidro, ar kādām mentālās veselības problēmām cilvēki saskaras Latvijā un kāda palīdzība pieejama.
Veselības ministrijas informācija rāda, ka Latvijā ik gadu aptuveni 5000 personu pirmo reizi reģistrē psihiskus un uzvedības traucējumus. Kāda situācija ir pēc kovida un Krievijas iebrukuma Ukrainā – vai šis rādītājs palielinās?
– Kovids ir ienesis savu artavu, un mēs joprojām šķetinām problēmas no kovida laika. Atstumtība, vientulība, pārslodze, kad cilvēki lielākoties strādāja no mājas, pat vienā istabā ar trim bērniem… Cilvēki bija nomākti. Beidzās kovids, sākās citas nelaimes, un ir jūtams, ka nekas jau nav beidzies. Mēs redzam, ka ir pieauguši neirotiskie traucējumi, depresija, alkohola lietošana.
Ārsti, pieņemot pacientus ambulatori, ir pārliecinājušies, ka cilvēki patlaban nav tik noraidoši pret psihiatriju, kā tas bija agrāk. Vairs nekautrējas apmeklēt psihiatru, īpaši jaunieši. Vizītēs pie mums ierodas daudz jauniešu, liela daļa no tiem, kuri iepriekš ārstējušies Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, jo ir izveidota veiksmīga pāreja no bērnu uz pieaugušo psihiatriju.
Mūsu slimnīcā ir speciāls cilvēks, kurš nodarbojas ar pacientu pārņemšanu no Bērnu slimnīcas, un tā ir Evita Zelča, kura katram pacientam uzdāvina laimes akmeni. Viņa koordinē, lai tie pusaudži, kuri sasnieguši pilngadību un ārstējušies Bērnu slimnīcā pie psihiatra, nepaliktu bez medicīniskās palīdzības. Ir ļoti svarīgi komunicēt ar šiem pacientiem un viņu vecākiem, lai saprastu viņu vēlmes. Pat līdz tādām niansēm, ka viens varbūt vēlas jaunāku ārstu, cits – ar lielāku pieredzi un vīrieti, cits grib doties vizītēs pie dakteres sievietes. Šī pāreja no vienas slimnīcas uz otru notiek ļoti mierīgi.
Bēdīgāk ir ar tiem pacientiem, kuri nav bijuši uzskaitē Bērnu slimnīcā vai kādu laiku bijuši pie bērnu psihiatra un tad ir pazuduši no viņu redzesloka.
Vai visam pozitīvajam svītra nav pāri tad, kad nonāc pie garās rindas valsts apmaksātai vizītei pie psihiatra?
– Jā, jums taisnība – lai pirmreizējais pacients tiktu vizītē pie psihiatra, jāgaida divi trīs mēneši. Valsts medicīnas iestādēs ļoti trūkst ārstu, jo daudzi izvēlas strādāt privātajās ārstniecības iestādēs, kas finansiāli ir daudz izdevīgāk. Darbs ir smags, jo dienā ir jāpieņem daudz pacientu. Ir vieglāk strādāt privātajā psihiatrijā, kur ir stundu gara pieņemšana un maksā pavisam citu naudu.
Uz Nacionālo psihiskās veselības centru pārved diezgan daudz pacientu no Rīgas Austrumu slimnīcas, Stradiņa slimnīcas, Ogres slimnīcas un Jūrmalas slimnīcas pēc pašnāvību mēģinājumiem. Ne visi nonāk pie mums, jo ne visi piekrīt braukt uz šejieni, viņi tiek palaisti mājās, un nav zināms, kādu palīdzību viņi saņem.
Latvijā pašnāvību rādītājs ir viens no augstākajiem Eiropas Savienībā. Salīdzinot ar ES vidējo rādītāju, mirstība no pašnāvībām Latvijā ir 1,8 reizes augstāka. Katrs trešais Latvijas vīrietis vecumā no 18 līdz 74 gadiem savu mentālo veselību vērtē kā sliktu vai ļoti sliktu. Tas secināts aptaujā, ko rīkojusi aģentūra «Norstat Latvija» un sociālās kampaņas «Tavs klusums nav spēks» rīkotāji. Ik pa laikam mēs uzzinām par jauniem cilvēkiem, kuri nevēlas dzīvot.
Pēdējā mēnesī diezgan skaļi bijuši nepilngadīgo pašnāvību gadījumi. Tas ir viens no grūtāk novēršamajiem nāves cēloņiem. Iemesli var būt dažādi, taču jāņem vērā, ka bez psihiskiem traucējumiem nevar izslēgt arī to atmosfēru, kas ir skolā vai ģimenē, vai apkārtējā vidē. Nepilngadīgo dzīve pamatā norit sociālajos tīklos, kas pusaudžu psihi ietekmē ne tajā labākajā veidā.
Ja pacients nonāk pie mums, ar viņu nenodarbojas tikai ārsti. Mūsu ārstniecības iestādē ir izveidota multiprofesionāla pieeja, jo ar pacientu strādā komanda – psihiatrs, medicīnas māsa, kas ir specializējusies psihiatrijā, psihologs un mākslu terapeiti. Noteikti ir jāiesaistās arī ģimenei. Nedrīkst būt tā, ka cilvēks ir viens pats – te esmu es un te ģimene. Vai ģimenē zina par to, kas notiek ar to cilvēku? Draugi, darba biedri taču redz, ka kaut kas nav kārtībā, un var par viņu painteresēties. Vienmēr kāds tomēr ir bijis tuvumā. Reizēm mums, ārstiem, saruna ar tuviniekiem ir daudz garāka un ilgāka nekā ar pašu pacientu.
No medijiem vai sociālajiem tīkliem nereti uzzinām par pašnāvībām vai to mēģinājumiem. Vai šāda informācija var negatīvi ietekmēt cilvēkus ar trauslu psihi un mudināt izdarīt ko līdzīgu? Kā jārunā par šiem traģiskajiem notikumiem, lai citiem nerastos vēlme tos atkārtot?
– Tas ir jautājums par to, kā mediji šādu informāciju pasniedz. Ja pasniedz tikai kā uzmanību piesaistošu, šaubos, vai tas ir labākais veids. Ja par to tiek stāstīts analītiski, palīdzību sniedzoši, tad cilvēkiem ir iespēja uzzināt, kur viņiem vērsties krīzes situācijās. Psiholoģiskās palīdzības sniegšanā aktīvi ir iesaistījies krīžu un konsultāciju centrs «Skalbes». Arī slimnīcās ir izveidoti psiholoģiskie dienesti – universitātes slimnīcas ir pieņēmušas darbā psihologu, kas konsultē.
Kādi paciente visbiežāk ārstējas Nacionālajā psihiskās veselības centrā?
– Stacionārā nonāk visdažādākie pacienti – gan ar smagākiem traucējumiem, gan arī neirotiska spektra traucējumiem, ar nosūtījumu un bez tā. Ap 70–80% cilvēku ne tikai no Rīgas, bet arī reģioniem šurp atved Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests. Piemēram, šodien pieci vai seši pacienti bija paši atnākuši pēc palīdzības, jo cieš no trauksmes un depresijas. Ja cilvēks ir nokļuvis līdz uzņemšanai, tad ārsts vērtē, vai viņam tobrīd būtu jāpaliek slimnīcā vai viņu var novirzīt uz ambulatoro dienestu. Mums ir trīs dienas stacionāri – ne tikai slimnīcā, bet arī klīnikās «Veldre» un «Pārdaugava». Pieprasījums pēc dienas stacionāra ir gana liels. Var būt arī tā, ka cilvēks atnāk, bet vietu tajā nav. Taču pacients vienmēr var saņemt ambulatoro konsultāciju, arī psihologa konsultāciju, mums ir arī lieliska mākslas terapeite, kura darbojas ar pacientiem.
Ir izpētīts, ka cilvēki ar psihisku saslimšanu pēc ārstēšanās gada laikā 40–45% gadījumu pārtrauc lietot medikamentus. Kāpēc tā?
– Pacients kaut kādu savu iedomu dēļ nav kritisks pret sevi un nelieto zāles. Ik pa laikam televīzijā tiek rādīts, ka, piemēram, kaimiņiene vai kāds cits cilvēks trokšņo, met kaut ko ārā pa logu, un tiek vaicāts: kāpēc viņi nedzer medikamentus? Tā ir viņu izvēle, neraugoties uz to, ka medikamentus, ja ir smagi psihiskie traucējumi, valsts pilnībā kompensē. Arī tad nelieto zāles. Vai arī zāles dzer, kā iedomājas. Pēc kāda laika atkal ir paasinājums, un cilvēks nokļūst slimnīcā.
Nav jau tā, ka visiem, kuriem ir psihiskie traucējumi, visu mūžu būs jālieto medikamenti.
Ja runājam par depresijas slimnieku zālēm, valsts patlaban kompensē 75% no antidepresantu cenas. Zāles ir dārgas, tāpēc, lūdzu, izmantojiet šo iespēju. Turklāt psihiatru konsultācijas ir bez maksas, nav jāmaksā pat pacienta iemaksa. No 2021. gada valsts apmaksā arī psihologa un psihoterapeita pakalpojumus (līdz desmit reizēm). Mūsu valsts ir ļoti pretimnākoša šiem pacientiem.
Ja vizīte pie psihiatra ir jāgaida ilgāk, bet steidzami ir nepieciešami medikamenti, patlaban ir atļauts medicīnas māsām pagarināt receptes.
Vai zāles negrib dzert tādēļ, ka tām ir daudz blakusparādību, tās bremzē cilvēka darba spējas un trūkst jaunu, mūsdienīgu zāļu?
– Es nevarētu teikt, ka mums nebūtu mūsdienīgu preparātu. Ir pieejami diezgan daudzi jaunās paaudzes neiroleptiskie līdzekļi, antidepresanti, esam iesnieguši sarakstu Nacionālajam veselības dienestam, kuras no mūsdienīgajām zālēm vēl būtu jāiekļauj kompensējamo zāļu sarakstā.
Depresijas pacientiem valsts apmaksā ļoti dārgo esketamīna terapiju. Tā ir mūsdienīga ārstēšanas metode, ko izmanto galvenokārt smagām, ieilgušām depresijām. Tā balstās uz vielu esketamīnu, kas ir ketamīna atvasinājums, bet ar specifisku iedarbību uz smadzenēm. Šī terapija maksā tūkstošiem eiro.
Valsts apmaksā arī transkraneālo magnētisko stimulāciju. Tā ir neinvazīva metode, ar kuru iedarbojas uz smadzenēm, izmantojot magnētiskus impulsus. To galvenokārt lieto psihiatrijā un neiroloģijā, īpaši ārstējot depresiju. Privātajās medicīnas struktūrās šis ārstniecības pakalpojums maksās simtos, bet pie mums pacienti ar ieilgušu depresiju šo terapiju var saņemt par valsts naudu.
Depresijai ir ļoti daudz seju: demence ar depresiju, afektīvi depresīvi traucējumi pēc galvas traumām, neirotiskā spektra depresīvie traucējumi… Ir depresijas, ja ir rekurenti depresīvie traucējumi, bipolārie traucējumie, šizofrēnija, epilepsija… Pastāv visdažādākās depresijas formas.
Cilvēku mūžs kļūst arvien
garāks, un līdz ar to arī demencei ir, kur izvērsties. Kādos gadījumos slimnīcā uzņem demences pacientus?
– Demences slimnieki stacionārā nokļūst tikai tad, ja ir psihotiski traucējumi – halucinācijas, murgi, smagākas depresijas, delīriji, uzbudinājums, agresivitāte. Demence kā tāda nav indikācija, lai pacients atrastos slimnīcā. Ja cilvēks dzīvo savā vidē, viņam ir vajadzīga sociālā palīdzība, aprūpe, pieskatīšana, un nevajag viņu likt slimnīcā. Jebkuram vecāka gadagājuma cilvēkam, kurš sirgst ar demenci, ierastās vides maiņa rada stresu un slimības paasinājumu, tāpēc nevajag likt mediķiem pildīt sociālās funkcijas.
Rīgā ir dienas centri pacientiem ar demenci, un tajos tiek rīkotas dažādas nodarbības, ar viņiem darbojas ergoterapeiti, fizioterapeiti, mēģinot saglabāt tās iemaņas, kas viņiem ir palikušas. Diemžēl ārpus Rīgas tikpat kā nav šādu centru, kaut gan ir daudz cilvēku, kuriem tie būtu nepieciešami. Viņi diemžēl ir iesprostoti mājās.
Pēc divu nedēļu demences pacienta ārstēšanas redzam, ka viņu var izrakstīt no slimnīcas, bet diemžēl nereti tuvinieki izliekas, ka nedzird zvanus no slimnīcas, un pamet savas mammītes un tēvus slimnīcā. Tādos gadījumos esam spiesti iesaistīt arī policiju.
Psihiskās veselības ambulatoro aprūpi primārajā līmenī nodrošina ģimenes ārsti. Vai viņu zināšanas šajā jomā ir pietiekamas?
– Daļa ģimenes ārstu labprāt sūta savus pacientus pie mums, bet ir arī tādi, kuri nav tik aktīvi. Ģimenes ārstu zināšanas par psihiskajiem traucējumiem noteikti ir pieaugušas. Mēs savus pacientus, kuriem ir noteikta stabila terapija, nododam aprūpei ģimenes ārstam, lai viņš turpinātu izrakstīt medikamentus. Pacientam reizi trīs četros mēnešos vai pusgadā jāatnāk atrādīties pie psihiatra, lai ārsts varētu pārliecināties, vai nav jāpiekoriģē terapija.
Ja veselības traucējumi ir tik smagi, ka pacientam ilgstoši ir nepieciešama darba nespējas lapa, tad pacientu nosūta uz Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisiju, kas izvērtē, vai konkrētajam cilvēkam ir nepieciešama invaliditāte.
Nacionālajā psihiskās veselības centrā ārstējas visdažādāko profesiju pacienti, tostarp mediķi, skolotāji, sociālie darbinieki, aprūpētāji…
Ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas datus, cilvēki ar psihiskās veselības traucējumiem dzīvo īsāku mūžu. Kāda ir jūsu pieredze?
– Jā, tam var piekrist. Mēs ārstējam ne tikai psihiskas saslimšanas, bet visu somatiku. Mūsu ārstniecības iestādē ir pieņemts darbā ķirurgs, terapeiti, neirologs, ginekologs, dermatologs, acu ārsts, otolaringologs… Ko tikai mēs neārstējam!
Bieži mūsu pacienti ar smagiem psihiskiem traucējumiem nevēršas pie citiem ārstiem, tāpēc mēs esam pārvērtušies par somatiska rakstura slimnīcu.
Valdība ir atbalstījusi sešu valsts psihoneiroloģisko slimnīcu apvienošanu vienotā pārvaldības sistēmā. Līdz 2026. gada oktobrim tās tiks integrētas Nacionālajā psihiskās veselības centrā. Ko šī reforma dos pacientiem?
Mūsu slimnīcā jau ir izveidots metodiskās vadības centrs, jo pacientiem ir jāsaņem vienāds pakalpojums Rīgā, Valmierā, Apē, Pāvilostā un citviet Latvijā. Dienas stacionāriem visur ir jābūt vienādi labā līmenī, un tas reformas gaitā būs jānodrošina. Ir izstrādātas vadlīnijas, kā ārstē depresijas, šizofrēniju, demenci, un tās būs jāievēro visur vienādi. Tas ir māksliniecisks process – sajust pacientu, lai pārliecinātos, kas viņam attiecīgajā brīdi ir vajadzīgs.
Nacionālajā psihiskās veselības centrā pastāv pamatīgs pieprasījums pēc dienas stacionāra, bet pie mums tāpat kā citās psihiatriskajās slimnīcās ir problēmas ar personālu. Pieci seši mūsu slimnīcas ārsti varētu doties pensijā, bet esmu pateicīga, ka viņi to nedara un turpina strādāt. Es nezinu tādu psihiatru, kurš strādātu tikai vienā darbavietā. Cilvēkresursu trūkums ir būtiskākā problēma, lai cilvēkiem būtu iespēja laikus ārstēties. ◆
Iespēja saņemt valsts apmaksātu palīdzību
Pieaugušajiem psihiatriskās konsultācijas ir pieejamas darbdienās no pulksten 8 līdz 16 pa dežūrtālruni 25428561. Ja psihiatrs zvana brīdī runā ar citu klientu un nevar uzreiz atbildēt, speciālists atzvanīs darba laikā.
Nosūtījumu pie klīniskā vai veselības psihologa pacientam var izsniegt ne tikai ģimenes ārsts, bet arī psihiatrs vai bērnu psihiatrs. Speciālisti konsultācijas var nodrošināt arī attālināti kādā no interneta platformām.
Pusaudžiem 11–18 gadu vecumā ir pieejama valsts apmaksātā programma depresijas un pašnāvības riska mazināšanai. Programma paredz pirmreizēju konsultāciju pie speciālista, kā arī individuālu ārstēšanas programmu, vizītes pie klīniskā psihologa vai bērnu un pusaudžu psihoterapeita.
Iespējamas individuālas konsultācijas vai konsultācijas grupās pusaudžu vecākiem.
Pilnas valsts apmaksātas programmas ilgums ir trīs mēneši. To nodrošina Pusaudžu resursu centrs. Lai saņemtu palīdzību, jāzvana 29164747 vai jāraksta uz e-pastu: [email protected].
Avots: Nacionālais veselības dienests
