Rīgā no 5. līdz 7. jūnijam notiks Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) ikgadējā pilnsapulce, pulcējot pārstāvjus no tās 77 dalībvalstīm. Paralēli ERAB pilnvarnieku sanāksmei, kurā bankas dalībvalstis pārstāv finanšu ministri vai citi valdību locekļi, notiks arī plašs biznesa forums, pulcējot uzņēmējus un dažādu institūciju pārstāvjus. Rīga jau vienu reizi – 2000. gadā – ERAB pilnsapulci ir uzņēmusi. Kādēļ ERAB ikgadējā pilnsapulce atkal notiek Latvijā, kā mainās investīciju politika ģeopolitisko krīžu laikā un ar kādām problēmām tādēļ jāsaskaras, intervijā aģentūrai LETA stāsta ERAB prezidente Odile Reno-Baso (Odile Renaud-Basso). Viņa norāda, ka, ja līdz šim ERAB lielu uzmanību ir pievērsusi Ukrainai, tad tagad jāatzīst, ka par lielu izaicinājumu kļūst krīze Tuvajos Austrumos.
ERAB pilnsapulce Rīgā atgriežas pēc 26 gadiem. Vai bija kāds īpašs iemesls, kāpēc atkal izvēlējāties Rīgu?
Latvija mūs uzaicināja. ERAB pilnsapulces notiek rotācijas kārtībā, un šis Latvijas piedāvājums tika labi uzņemts. Es arī domāju, ka būtisks ir vispārējais konteksts, jo pašlaik viena no ERAB prioritātēm ir Ukraina, un Baltijas valstīm, Latvijai attiecības ar Ukrainu ir svarīgas, kā arī mēs zinām, ka šis reģions ir netieši cietis no kara ietekmes un Baltijas valstis vienmēr ir ļoti aktīvi iesaistījušās diskusijās par atbalstu Ukrainai.
Jā, ERAB pilnsapulce Rīgā notiks pēc 26 gadiem, un es domāju, ka ir ļoti labi šeit atgriezties un tā ir laba iespēja parādīt, kā valsts ir pārveidojusies, pārgājusi no ļoti centralizētas ekonomikas tās nebūt labākajā veidolā līdz integrācijai Eiropas Savienībā (ES), dalībai eirozonā, ļoti dinamiskai inovāciju videi un digitālai ekosistēmai. Manuprāt, tas ir interesanti.
Mēs cenšamies dažādot to, kur notiek pilnsapulces un ko varam parādīt. Pagājušajā gadā mēs bijām Londonā, gadu iepriekš mēs bijām Armēnijā, pirms tam Uzbekistānā. Mēs cenšamies doties uz dažāda veida ERAB darbības valstīm un redzēt dažādus to attīstības posmus.
Kādiem jautājumiem šogad tiks pievērsta īpaša uzmanība? Jūs jau minējāt Ukrainu. Vai tiek akcentēts vēl kaut kas?
Protams, mēs apspriedīsim arī globālo ietekmi, konfliktu Tuvajos Austrumos un situāciju enerģijas tirgū, kas ietekmē daudzas valstis, kurās darbojas ERAB. Mēs darbojamies arī Tuvajos Austrumos ar atbalstu Jordānijā, Irākā, Ēģiptē, kā arī Rietumkrastā un Gazā. Šis reģions ir ļoti tieši ietekmēts, bet energoresursu apgādes šokam ir plašāka ietekme uz globālo tirgu, ekonomiku. Tāpēc mēs apspriedīsim, kā varam palīdzēt. Mums ir jauna stratēģija, jauns darbības fokuss, un tas būs ERAB pilnvarnieku sanāksmes temats. Bet būs arī daudz dažādu pasākumu un dažādu paneļdiskusiju, piemēram, par kodolenerģiju, kosmosu, par zaļo ekonomiku, būs arī īpašs panelis par Baltijas valstu ekonomikas modeli. Mēs mēģināsim dot zināmu ieskatu jautājumos, kas ir svarīgi mūsu privātā sektora klientiem un partneriem.
ERAB ir arī viens no lielākajiem institucionālajiem investoriem Latvijā. Kopš bankas darbības sākuma Latvijā 1992. gadā tā ir ieguldījusi aptuveni 1,2 miljardus eiro vairāk nekā 100 projektos, atbalstot ieguldījumus enerģētikas drošībā un energoefektivitātē, finanšu sektora stiprināšanā un eksporta sektora konkurētspējas uzlabošanā. Kā vērtējat Latvijas attīstību?
Pozitīvi. Manuprāt, Latvija ir bijusi ļoti veiksmīga ES inovāciju attīstības un ekonomikas pārveides ziņā. Tagad, ņemot vērā Ukrainas kara ietekmi, ekonomikas dinamika ir “plato” stadijā, tādēļ mēs arī palielinām investīcijas. Pagājušajā gadā mums bija rekordliels investīciju apjoms 160 miljonu eiro apmērā. Liela daļa no tā ir paredzēta, lai atbalstītu zaļo pāreju, kapitāla tirgus attīstību, kas joprojām ir diezgan ierobežots likviditātes ziņā, joprojām sekls. Tāpēc tā joprojām ir mūsu prioritāte. Un pēdējais elements ir ieguldījumi privātā kapitāla fondos un atbalsts inovācijām un kapitāla ieguldījumiem valstī.
Jūs pieminējāt investīcijas kapitāla tirgū. Atšķirībā no enerģētikas, kur ERAB arī ir ieguldījis un kur notiek vērā ņemama attīstība, par kapitāla tirgu to galīgi nevar teikt. Vai jums tādēļ nav vilšanās sajūtas?
Es gribētu teikt, ka kaut kāds progress ir noticis. Pagājušajā gadā MSCI klasifikācijā Baltijas kapitāla tirgi tika klasificēti kā robežtirgi (frontier market; kapitāla tirgus ir lielāks un stabilāks nekā vismazāk attīstītie tirgi, bet tas joprojām ir salīdzinoši mazs, riskants vai ar zemu likviditāti – red.). Mēs uzsāksim jaunu iniciatīvu, lai spertu soli tālāk un mēģinātu iegūt attīstības tirgus (emerging market; kapitāla tirgus ir augošā attīstības stadijā – red.) klasifikāciju. Tāpēc darbs vēl ir darāms.
Es domāju, ka daļa no šī jautājuma ir arī tas, cik svarīgi ir, lai būtu daži akciju sākotnējie publiskie piedāvājumi (IPO). Lai uzturētu kapitāla tirgus darbību, ir nepieciešamas obligāciju emisijas un IPO. Manuprāt, šajā jomā ir iespējams progress.
Mēs arī cenšamies pēc iespējas vairāk veicināt kapitāla tirgu integrāciju reģionālā līmenī.
Bet es piekrītu, ka tas nav pašsaprotami, tas ir ilgtermiņa jautājums, un tas ir garš ceļš, kas vēl ir jāveic.
Jūs ieguldāt arī uzņēmumos, fondos. Cik ieinteresēti jūsu investīcijās ir Baltijas valstu uzņēmumi? Vai jūs redzat daudz tādu, kas stāv pie jūsu durvīm un lūdz finansiālu atbalstu?
Ir diezgan liels pieprasījums, jo investīciju apjoms ir palielinājies. Mums nav mērķu, kas saka, ka mēs vēlamies ieguldīt kādu konkrētu summu kādā konkrētā valstī, ļoti daudz ir atkarīgs no mūsu iespējām. Mēs redzam pieprasījumu no uzņēmumiem, jo īpaši enerģētikas nozarē, bet, kā jau teicu, ir arī privātā kapitāla fondi, un mēs daudz strādājam arī ar finanšu iestādēm.
Pēc pandēmijas un kara Ukrainā karadarbība Tuvajos Austrumos ir jau trešā krīze pēc kārtas, ko piedzīvo pasaule. Kādas, jūsuprāt, ir galvenās problēmas, kas ir jārisina šobrīd?
Liels makroekonomisks izaicinājums ir saistīts ar enerģijas cenu pieaugumu, kas ietekmē inflāciju, ietekmē monetāro politiku, un tas ir viens no svarīgiem faktoriem. Tagad ir arī daudz diskusiju par to, vai ir lietderīgi, vai ir būtiski nodrošināt kompensācijas dažām iedzīvotāju vai uzņēmumu kategorijām, lai mazinātu šoka ietekmi enerģētikā. Teju visu starptautisko organizāciju ar Starptautisko Valūtas fondu priekšgalā ieteikums ir mērķtiecīgs un ierobežots atbalsts, jo mēs nezinām, cik ilgi tas turpināsies, un mēs zinām, ka fiskālās spējas ir pakļautas spiedienam.
Ir arī ilgtermiņa ietekme, kas izpaužas netieši, piemēram, lauksaimniecības mēslojuma izmaksu ietekme uz pārtikas cenām laika gaitā. Tas rada lielas bažas dienvidu valstīm, piemēram, Vidusjūras dienvidu reģiona valstīm, Āfrikas valstīm, jo tās ir jutīgas pret pārtikas apgādes jautājumu. Ir arī zināma ietekme uz tūrismu. Mēs jau tagad redzam lidojumu atcelšanu, dažas valstis, kas ļoti lielā mērā ir atkarīgas no tūrisma, ir mazāk pievilcīgas, jo tās ir ļoti tuvu konflikta zonai, cilvēki ceļo mazāk. Tas viss rada sarežģītu vidi. Un tas viss seko vairākiem secīgiem satricinājumiem, ko nesa pandēmija un karš Ukrainā.
Vienlaikus ekonomisti norāda arī uz ekonomikas noturīgumu, un mēs joprojām redzam pozitīvu izaugsmi. Mēs savas jaunās prognozes publiskosim pilnsapulces laikā, un tad arī būs detalizētāka analīze, bet mēs jau tagad redzam, ka ir augsts neskaidrības līmenis, un ir ļoti grūti dažus mēnešus pēc konflikta sākuma prognozēt, kas notiks kopumā. Tas visur ietekmē izaugsmes dinamiku, un tas ir izaicinājums pašreizējos apstākļos.
Ir arī plašākas problēmas, kas ir pasaules ekonomikas fragmentācija, spriedze tirdzniecības jomā, spriedze un neskaidrības par tirdzniecību ar ASV, spriedze par Ķīnas tirdzniecības politiku, izaicinājumi, ko tas rada arī Eiropā attiecībā uz vietējo piedāvājumu, vietējo preču piegādi, ražošanas jaudām un ražošanas iespējām.
Tāpat ir jāpiemin tādas jaunas tendences kā mākslīgais intelekts un tas, kā tas, no vienas puses, rada jaunas iespējas, produktivitāti, uzlabojumus, bet, no otras puses, ir arī liels izaicinājums attiecībā uz darbaspēku, darba tirgus attīstību, jaunu cilvēku integrāciju darba tirgū. Tas viss ir liels izaicinājums valdībām un politikas veidotājiem.
Kā tādas institūcijas kā ERAB var reaģēt uz šādām krīzēm?
Mēs jau esam izstrādājuši atbildes pasākumus tieši skartajām valstīm, lai būtu gatavi sniegt mērķtiecīgu likviditātes atbalstu mūsu klientiem un privātajam sektoram, kā arī valsts uzņēmumiem, lai palīdzētu pārvarēt finansiālo spriedzi, kas saistīta ar krīzi. Parasti normālā situācijā mēs atbalstām uzņēmumus un klientus, lai tie ieguldītu un attīstītu jaunas jaudas. Tagad mēs varam arī sniegt sava veida likviditātes atbalstu. Tā ir pirmā lieta.
Taču, manuprāt, šādos apstākļos liela prioritāte ir energoapgādes diversifikācija. Mēs apzināmies, cik problemātiski tas var būt, jo jau 2022. gadā redzējām, ko nozīmē pārāk liela atkarība no Krievijas gāzes, un tagad mēs redzam risku būt pārāk atkarīgiem no fosilā kurināmā. Tāpēc, protams, energoapgādes diversifikācija, atjaunojamie energoresursi, energoefektivitātes palielināšana vienmēr ir bijusi mūsu darba kārtības centrā kā ļoti svarīgs jautājums, bet tagad mēs arī redzam lielāku pieprasījumu visās valstīs, kurās mēs strādājam, lai paātrinātu investīcijas energoapgādes drošībā.
Jāpiemin arī digitalizācija. Ja runājam par mākslīgo intelektu, mēs atbalstām mūsu klientus, lai viņi varētu pārvaldīt un pilnībā izmantot digitālās iespējas, vai tās būtu mazo un vidējo uzņēmumu spējas attīstīt digitālos pārdošanas kanālus vai digitalizēt kādu iekšējo funkciju, vai kiberdrošība, vai datu centru un komunikāciju infrastruktūra, kas nepieciešama, lai attīstītu savienojamību. Mēs varam darīt daudz ko atkarībā no klientu vajadzībām.
Viens no svarīgiem jautājumiem, ko mēs redzam pašreizējā ģeopolitiskajā vidē, ir savienojamība. Piemēram, ņemot vērā situāciju ar Krieviju, mēs redzam lielu interesi no valstīm, piemēram, Vidusāzijā, Kaukāzā, Eiropā par savienojamības attīstīšanu un investīcijām transporta savienojamībā, energoapgādes savienojamībā.
Līdz ar to tagadējā situācijā ir īstermiņa un arī ilgtermiņa atbildes, un mums ir ļoti svarīgas abas.
Ja mēs runājam par Baltijas valstīm, tad ir pierādījies, ka to ekonomikas ir ļoti ievainojamas, tieši saskaroties ar energokrīzēm, un arī tagad ir prognozes, ka gada otrajā pusē var būt liels inflācijas kāpums. Kādi ir jūsu ieteikumi tādām valstīm kā Baltijas valstis, kas ir mazas, ļoti atvērtas ekonomikas un tādēļ arī atvērtas šāda veida satricinājumiem?
Svarīgi ir saglabāt elastību. Tāpēc, manuprāt, ir ļoti svarīgi turpināt attīstīt enerģijas ražošanas jaudas, izmantojot vēja un saules enerģiju, uzglabāšanas bateriju sistēmas utt.
Protams, ir nepieciešams laiks, lai ekonomika augtu, bet, kā jau minēju, mēs redzam diezgan lielu pieprasījumu pēc finansējuma. Mazām valstīm, atvērtām ekonomikām, lai spētu absorbēt šokus, ir jāveido buferi labos laikos, lai tos varētu izmantot grūtos laikos.
Karš Ukrainā ir ļoti nopietna problēma mūsu reģionā. Vai un kā tādēļ ir mainījusies ERAB politika, un vai arī nākotnē iespējamas izmaiņas?
Saistībā ar karu Ukrainā mēs tiešām esam palielinājuši savus ieguldījumus un palielinājuši ieguldījumu apjomu. Kopš 2022. gada februāra esam izvietojuši investīcijas gandrīz 10 miljardu eiro apmērā. Mūsu galvenais fokuss ir privātais sektors, reālā ekonomika, tāpēc mēs nefinansējam militāros izdevumus, nefinansējam budžeta izdevumus, mēs pēc iespējas vairāk atbalstām privāto sektoru, un 85% no mūsu projektiem ir privātajā sektorā, atbalstot arī banku starpniecību, dalot risku ar bankām, lai atvieglotu finansējuma pieejamību mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kā arī tiešā veidā atbalstot lielos uzņēmumus, lauksaimniecības uzņēmumus, ražošanu, loģistiku un lielus ieguldījumus jomās, kas Ukrainai ir stratēģiski svarīgas un kurās ir spēcīga kapacitāte.
Mēs esam arī ieguldījuši daudz pūļu infrastruktūras sakārtošanas atbalstīšanā, jo, ja jums nav elektrības vai transporta, ekonomikai ir grūti strādāt. Tāpēc mēs esam ieguldījuši vairāk nekā 3,4 miljardus eiro enerģētikas nozarē un savu atbalstu esam arī pielāgojuši, sākumā atbalstot elektrotīkla remontus un elektroenerģijas tīkla aizsardzības nodrošināšanu, tagad vairāk ieguldām enerģijas ražošanas jaudās, jo Krievijas taktika ir mainījusies. Sākumā daudz tika iznīcinātas tīkla jaudas, pagājušajā ziemā viņi iznīcināja daudz ražošanas jaudu. Tāpēc daudz ieguldām gāzes infrastruktūrā, atjaunojamo energoresursu jaudās, siltumapgādes jaudās, kā arī dzelzceļa infrastruktūrā, kas ir ļoti svarīga preču pārvadājumiem, arī militārajām darbībām un cilvēku pārvadājumiem.
Mēs patiešām strādājam roku rokā ar Ukrainas klientiem un valdību, lai redzētu, kur mūsu nauda ir visnoderīgākā.
Ukrainā mēs daudz uzmanības pievēršam arī reformu programmai. Mēs sniedzam lielu tehnisko atbalstu. Mums ir programma, kas finansē 300 darbiniekus, kuri strādā Ukrainas valdībai, lai palielinātu spēju īstenot reformas, strādāt pie pievienošanās ES programmas un īstenot to kā prioritāti.
Tāpat arvien vairāk Ukrainā mēs pievēršam uzmanību cilvēkkapitālam, jo tas ir arvien svarīgāks jautājums, īpaši attiecībā uz kara veterānu reintegrāciju. Strādājot ar mūsu klientiem, mēģinām veicināt, lai viņi var atgriezt kara veterānus atpakaļ darba tirgū, nodrošināt apmācības, pārkvalifikāciju, pieejamības jautājumus utt. 80% no mūsu projektiem ir saistīti tieši ar kara veterāniem un cilvēkkapitāla dimensiju.
Šajā reģionā arī viena no lietām, kas piedzīvo uzplaukumu, ir militārā industrija. ERAB, Eiropas Investīciju banka un līdzīgas institūcijas vienmēr saka, ka mēs nenodarbojamies ar militārajiem projektiem. Vai jūsu politika šajā jautājumā var mainīties?
Mums ir ierobežojumi, kas attiecas uz investīcijām divējāda pielietojuma preču ražošanas projektos. Mums būtu ļoti grūti to mainīt, jo mēs esam starptautiska finanšu institūcija. Turklāt atšķirībā no Eiropas Investīciju bankas, kuras dalībnieki ir ES dalībvalstis, mūsu biedri var būt arī valstis, kas savstarpēji konfliktē, tāds gadījums ir bijis, piemēram, ar Armēniju un Azerbaidžānu. Arī Krievija joprojām ir mūsu akcionāre (ERAB ir apturējusi finansējumu un tehnisko atbalstu Krievijai un Baltkrievija 2022. gadā – red.) un Ukraina ir mūsu akcionāre.
Šādas situācijas laika gaitā var radīt problēmas, jo mūsu dalībvalstis ir ļoti atšķirīgas, tāpēc mēs nevaram tieši investēt aizsardzības nozarē.
ERAB darbība ģeogrāfiski ir ļoti plaša, sākot no salīdzinoši nabadzīgām valstīm un beidzot ar ES un pat eirozonas dalībvalstīm, kas sliktākos laikus, cerams, ir atstājušas aiz muguras 90. gados. Kā jūs sabalansējiet savu darbību?
Kā jau es minēju, daudz ko nosaka pieprasījums, bet mūsu galvenais finansējuma piešķiršanas kritērijs ir papildināmība. Mums ir jābūt pārliecinātiem, ka mēs piešķiram finansējumu tādam projektam, kas netiktu finansēts, ja to nedarītu mēs. Tāpēc mēs esam diezgan selektīvi. Piemēram, pirms kara sākuma Ukrainā Latvijā un pārējās Baltijas valstīs mēs veicām mazāk ieguldījumu, jo tos varēja nodrošināt kapitāla tirgus, bija lielāka ārvalstu investoru apetīte.
Mūsu mērķis ir arī panākt, lai 40% no mūsu finansējuma būtu mazāk attīstītajās valstīs, kas pārsvarā gadījumu ir Āfrikā, bet arī, piemēram, Rietumbalkānos vai Kaukāzā.
Vienmēr ir arī jautājums, vai ERAB nebeigs darboties ES dalībvalstīs, pilnībā pievēršoties valstīm, kurām pieeja dažāda veida investīcijām ir grūtāka?
Tas ir svarīgs elements bankas politikā. Es par to izteikšu dažus komentārus. Piemēram, Čehija ir valsts, kas nolēma 2008. gadā noslēgt savu dalību ERAB, bet pēc Covid-19 krīzes viņi nolēma atjaunot savu statusu, lai atkal būtu piekļuve ERAB finansējumam, un tagad viņi atkal vērtē tālāko rīcību. Tādēļ tas ir pieprasījuma virzīts jautājums. Ir svarīgi piešķirt resursus tur, kur tie ir vairāk vajadzīgi. Tāpēc mēs pielāgojam savu investīciju līmeni, un mums vajadzētu arī spēt pārtraukt investīcijas valstī, kurai tās vairs nav vajadzīgas.
