Rundāliete Gita Muceniece aizvadītās nedēļas nogalē Rojā kļuva par Latvijas čempioni 24 stundu skrējienā, sasniedzot jaunu personīgo rekordu – 216,760 kilometrus.
Latvijas čempionātā, kurā finišēja 36 ultramaratonisti, Gita pārliecinoši uzvarēja sieviešu konkurencē. Ar šo panākumu viņa nokomplektējusi pilnu Latvijas čempionāta medaļu komplektu – pēc bronzas godalgas 2024. gadā un sudraba 2025. gadā šogad izcīnīts čempiones tituls.
Sportiste apliecināja, ka ir atguvusies no iepriekš gūtās traumas. Šis gads viņai sagatavošanās ziņā bijis savādāks nekā iepriekšējie. Piecus mēnešus neskrējusi vispār, bet pēc tam pamazām atsākusi treniņus. G. Muceniece atklāja, ka pirmo traumu guva pagājušajā gadā treniņa laikā. “Treniņa noslēgumā neveiksmīgi nokritu. Vienai kājai ieplēsu muskuli, otrai – krustenisko saiti aizmugurē,” stāsta G. Muceniece. Tomēr ar to problēmas vēl nebeidzās – pērn oktobrī Pasaules čempionātā 24 stundu skrējienā Francijā savainotais muskulis tika sarauts pavisam.
“Tagad varu teikt, ka viss ir kārtībā. Domāju, ka šobrīd esmu sasniegusi pat labāku formu nekā pirms traumas. Par to liecina arī rezultāti,” norāda Gita Muceniece.
Taču labi rezultāti vienā dienā nerodas. Aiz katra noskrietā kilometra ir daudzas treniņu stundas tepat Bauskas novadā. “Ikdienā skrienu gan pa Rundāli, gan pa Bausku. Ja paredzēts garais treniņš, tad parasti no Rundāles aizskrienu līdz Bauskai, piepildu ūdens pudelīti un skrienu atpakaļ. Tā tieku pie aptuveni 30 kilometru treniņa,” stāsta sportiste.
Viņa atklāja, ka aizvadīto sacensību vienīgais traucēklis bijušas tulznas. “Zināju, ka tās veidojas jau vairākas uz katras kājas, bet negribēju apstāties. Šoreiz ceļš nelikās tik grūts, jo biju izvēlējusies sev visērtāko tempu un biju droša, ka nepāriešu soļošanā.
Grūtākie mirkļi bija lielais pretvējš pirmajā dienā. Sajūta tāda, ka skrien pa Liepājas molu. Otrs nepatīkamais brīdis bija – briesmīgi aukstā nakts. Tur laicīgi siltāk saģērbos,” sajūtās dalās G. Muceniece.
Sacensībās liels palīgs ir arī atbalsta komanda. “Patiesībā par dalību Latvijas čempionātā lēmums tika pieņemts pēdējā nedēļā. Kapēc? Jo likās, ka visas kārtis uz to salikās. Pēc teju gada prombūtnes atlidoja mana mamma Ligita Dunkule, atlidoja arī dēls Roberts Mucenieks. Mana superkomanda bija atgriezusies! Tā bija zīme, ka jāskrien. Bez viņiem šis noteikti nebūtu izdevies! Tāpat bez ģimenes, bez vīra atbalsta es noteikti nebūtu tur, kur esmu tagad. Arī treneris Toms Komass apstiprināja šo pēdējā brīža lēmumu startēt. Tas arī nozīmēja, ka viss būs labi! Tik daudzi vienmēr seko līdzi, jūt līdzi, ir tik jauki, ka apkārt ir tik milzīgs atbalsts!” priecājas G. Muceniece.
Uz jautājumu, kur rodas spēks un izturība diennakts laikā pieveikt vairāk nekā divus simtus kilometru, Gita atbild pavisam vienkārši: “Manuprāt, ja tu dari to, kas tev patīk, tad tev arī sanāk. Man patīk skriet. Man patiešām patīk pabūt ar sevi. Tā ir mana atpūta. Tā es izlādējos un uzlādējos. Tas ir laiks man. Četri bērni tomēr prasa daudz laika, un tā es atradu iespēju veltīt laiku arī sev.”
