Sniegpārslas aiz loga, lai arī pārvērtušās slapjā šķīdonī, mums ir dabas dotais signāls par gadalaiku maiņu.
Sniegpārslas aiz loga, lai arī pārvērtušās slapjā šķīdonī, mums ir dabas dotais signāls par gadalaiku maiņu. Nu patiesi rudens atklāj savu īsto seju, un vaļā pamazām veras arī ziemas vārti.
Man novembris asociējas ar divām lietām. Vispirms jau tas ir mēnesis, kurā vairāk laika var veltīt prātošanai. Novembrī vieglāk izbrīvēt tumšās vakara stundas pārdomām par tuvajiem aizgājējiem, kuru veļi, drēgnuma piesūkušies, vēl klīst gar mājām. Novembrī liktenis noteicis vairāk atcerēties arī Latviju, jo šis ir mūsu valsts dzimšanas laiks. Dabas krāšņuma un saules apdalīts, tomēr pilns spīta un apņemšanās sagaidīt balto ziemu un izturēt līdz pavasarim. Turklāt emocionālāko pacēlumu dod nevis svētku parādes un valstsvīru uzrunas, bet gan pilnīgi citu nozaru pārstāvju radīti pārdzīvojumi.
Pēdējā laika spilgtākais svētku akcents man bija pirms pāris gadiem Dailes teātrī skatītais uzvedums “Ojārs Vācietis. Klavierkoncerts”. Taču skaisti pārdzīvojuma mirkļi nav jāmeklē tikai tālumā. Pērn Iecavā, pirms kāda laika arī Bauskā novembrī jauniešu rīkotais lāpu gājiens daudzus noteikti neatstāja vienaldzīgus. Emocionāla pārdzīvojuma radīšanai ne vienmēr ir vajadzīgs kas īpaši spilgts vai sarežģīts. Attieksme un līdzpārdzīvojums nereti aizkustina vairāk nekā uzspēlētas emocijas.
Pirms vairākiem gadiem 11. novembrī daudzi iedzīvotāji logos lika svecītes, tādējādi ļaujot to liesmiņu blāvajā spīdumā sildīties nosalušajām karavīru dvēselēm. Pērn svecīšu gaisma logos pavisam reti bija redzama. Uzskatu, ka daudz vairāk valsts institūcijām, sabiedriskajām organizācijām jārosina iedzīvotāji uz pozitīvām, patriotiskām emocijām, mūs jāmāca lepoties ar savu zemi. Šādu spilgtu piemēru izbaudīju pirms neilga laika Turcijā, valsts galvaspilsētā Ankarā ierīkotajā pirmā prezidenta Ataturka mauzolejā. Emocionālais iespaids, ko tur var gūt, ir spilgts, pārliecinošs. Tas Turcijas valsti un turku tautu atklāj piepacelti pozitīvā gaisotnē.
Neba tikai emocijas un patriotiskas noskaņas atnes novembris. Tas atnāk ar virkni praktisku rūpju, kuras ir tikpat neizbēgamas kā vakardienas sniegpārslu virpuļi. Silti un ne tik silti radiatori un ar tiem saistītie apkures maksas rēķini pilsētās, malkas gādāšana un dubļi pagalmā – tā laukos dzīvojošo prioritāte. Par to, ka ziemas gaidīšana arī ir mūsu – Latvijas – savdabība, pārliecinājos, pirms pāris nedēļām esot Ukrainā. Kādā sarunā ar vietējo uzklausīju viņa rūpes par malkas gādāšanu. Pēc darbu izklāsta apjautu, ka no ziemas un Latvijas šķūņiem, kas pildīti ar malkas steriem, šis vīrs neko nesaprot.
Tāda nu ir mūsu, ziemeļu tautu, dzīves savdabība. Tā pieradina pie citādiem darbiem, māca atšķirīgus uzskatus un tikumus.
Man šķiet, ka novembris ir Latvijas mēnesis. Mūsu zemei un cilvēkiem atbilstīgākais, daudziem drēgns un nepatīkams, citiem spirgtu dvesmu nesošs. Tas nu ir klāt, jāieliek sevi novembrim rokās un jādzīvo.
