Vecsaulietes Klāras Smukās dzīvīgā un asprātībām piebārstītā valoda neļauj domāt, ka viņa nākamgad martā svinēs 90. dzimšanas dienu.
Vecsaulietes Klāras Smukās dzīvīgā un asprātībām piebārstītā valoda neļauj domāt, ka viņa nākamgad martā svinēs 90. dzimšanas dienu.
Pārcilājot albumus un fotogrāfijas, verot grāmatu skapi, kur visi krājumi esot vienlīdz mīļi, jaušams, cik daudz kas piedzīvots. KIārā manāma nevis pieķeršanās lietām, kuras viņa gan nosauc par tuvām, bet iekšēja dzirksts, kas palīdz spītēt laikam un gadiem. Ir bauda klausīties kādreizējās lizumnieces atmiņās un stāstos. Tie arī šoreiz būs akcentēti kā galvenā K. Smukās vērtība.
Trīs lielas vilšanās
Klāra cēlusies no Sebru dzimtas, tās pašas, kurai piederīgs aktieris Kārlis Sebris. Viņa krusttēvs ir bijis neviens cits kā K. Smukās tēvs. Vecsauliete teic, ka tētiņš 102 gadus nodzīvojis un savā simtgadē spēlējis vijoli.
Par laika skreju Klārai prātā dzejas rindas: “Ak, gadus neskaiti, tik pavasarus vien,/ Kas tā kā putni tava mūža kokā skrien,/ Un priecājies, ka pūpolbaltums sudrabots tik tavai galvai dots…” Cik trāpīgi šie vārdi raksturo pašu teicēju. Sudrabojums tiešām ir, bet domas asums nav pagaisis.
Sarunā tagadne mijas ar pagātni, jo tālākās atmiņas paliekot aizvien spilgtākas. “Man bija pieci gadi, kad māte sūtīja ganos un iedeva cukuru līdzi. Izkašņāju zemē renīti un iesēju cukuru. Visu mūžu gaidu, kad izaugs cukura koks. Šī ir mana pirmā vilšanās,” tā Klāra. Otrā vilšanās ir par to, ka stārķi bērnus neatnes, trešā, pēdīgā, ka zelta zobs vēl nav izdīdzis. Ja nu uz simtgadi izdošoties sagaidīt.
Vai svētība līdz tūkstošam augumam?
Bērnu un jaunības dienu pusē Gulbenes rajona Velēnas pagastā Klāra ciemojoties kaut vai vienu reizi gadā. Turp uz kapusvētkiem viņu aizvedot vīrs Mārtiņš, kam gadu skaits jau pāri astotajam desmitam. Līdzbraucēja brīnoties vien, kā viņas vedējs tik labi zinot katru ceļa līkumu. Šoruden abi esot pukojušies, ka nav devušies uz Liepāju, kur Mārtiņš savulaik strādājis un labprāt vēloties aizbraukt.
Klāra neņemas apgalvot, ka dziesma līdzējusi uzturēt mundrumu. Vien noteic: “Kamēr galva nereiba, Vecsaules folkloras ansamblī dziedāju, tāpat korī. Paskatieties bildītes, kurās redzamas jauno diriģentu Anitas un Jāņa Garanču kāzas. Tās pie mums tepat Vecsaulē notika.”
Sīkajā sievietē ir tāds pozitīvs skatījums uz visu. Kad ierunājos par to, viņa atceras māsas teikto: “Tiem, ko Dievs mīl, viņš dara labu līdz tūkstošam augumam.” Varbūt, varbūt tiešām tā ir. Sebru dzimtas koks, kas izpētīts 17 paaudzēs, neviļus apstiprina šo Visaugstākā labvēlību. Klāra visam pa vidu noteic: “Es brīnos, kā mūsu ģimeni neaizsūtīja uz Sibīriju.”
Kavējoties mājas goda istabā, “Liegu” saimniece atcerējās, ka Mārtiņos kādreiz pie galda sēduši ap 30 viesu. Tikko pagājušajā vārdadienā gaviļnieks saņēmis pa telefonu 19 apsveikumu. Goda galds gan esot sarucis daudz īsāks. Svētku reizēs vistiešāk jaušams, cik maz vairs palicis no vecās paaudzes. Brīžiem šķietot: vai tiešām visi jau aizgājuši? Un Klārai atkal ir piemēroti dzejas vārdi: “Pie mūsu jaunības slitas citi kumeļi zviedz,/ Un dzērves, kas rudenī debesīs kliedz, ir citas.”
No lielā dziesmu pūra sirdij tuvākā esot “Dažu skaistu ziedu Gaujā kaisīju”. Dzīves gadi taču ritējuši arī šīs upes malā. “Es vēl patapu Gaujā slīkt,” atminas Klāra. Velēnas baznīcas glezna uzdāvināta Mārtiņam un novietota pie sienas lielajā istabā.
Daudziem dāvina prieku
Vecsaules folkloras kopas vadītāja Ināra Grēniņa apbrīno K. Smukās fenomenālo atmiņu: “Viņa no galvas zina daudzu cilvēku vārda un dzimšanas dienu datumus. Kad dziedāja folkloras kopā, vienmēr man dāvināja dzeltenas rozes, jo bija ievērojusi, ka tā ir mana mīļākā krāsa. Tagad jubilejās saņemu apsveikumus, bet kādreiz Klāra piezvanīja un veltīja dzejoli. Viņa mums iemācīja daudz jaunu dziesmu. Klārai vienmēr atrodas kāda anekdote vai joks, ko pastāstīt. Manuprāt, daudzi ir saņēmuši viņas labestību un prieku. Atceros, cik interesanta Klāra bija kolhoza gados rīkotajos jautro un asprātīgo kluba vakaros. Jādomā, ka prasme dzīvi tvert veselīgi viegli palīdz nejust gadus.
