Gribētos, lai patiesi nozīmīgais, cēlais, kas attīra un spārno dvēseli, notiek pats no sevis.
Gribētos, lai patiesi nozīmīgais, cēlais, kas attīra un spārno dvēseli, notiek pats no sevis. Kā tāds pēkšņs brīnums vai Dieva dāvana. Piemēram, rīt pamodīsimies un pasaule priecāsies līdz ar mums, jo ir 18. novembris, valsts un arī mūsējie svētki.
Vai tā tiešām būs? Jau kuro gadu īsti nezinām, kā šos svētkus savā sirdī svinēt. Pašvaldībās visu rīko dienu iepriekš, lai iekļautos darba nedēļā, tāpēc īstā svinamdiena ārpus Rīgas dzīvojošiem ir klusa. Svinīgo dievkalpojumu, karaspēka parādi, salūtu noskatāmies televīzijā, un kārtējā brīvdiena ir beigusies.
Tā domāju, līdz satiku baušķenieci, pensionētu skolotāju Mirdzu Svītiņu. Astoņdesmitgadniece pastāstīja, ka jau kopš 80. gadu beigām grupa baušķenieku 18. novembri svinējusi katru gadu. Kopā saucēja ir baušķeniece, nenogurdināmā Līvija Lapša. “Aizdedzam sarkanbaltsarkanas sveces, pieminam kritušos karavīrus, mūžībā aizgājušos draugus un paziņas. Lasām dzeju, padziedam. Šajā mūsu klubiņā ir ap 20 cilvēku, un tie ir pārliecināti Latvijas patrioti, kuru dzīvē 18. novembrim ir nozīme,” saka Mirdza Svītiņa.
Izaugusi paaudze, kura savā apzinīgajā mūžā zina vien brīvu Latviju. Patriotisms un savas zemes mīlestība nav zupa, ar karoti to mutē neieliesi. Tās ir gan vēstures zināšanas, gan dzīves pieredzes briedētas izjūtas. Kāpēc kādam vajadzētu solīt “uz ežiņas galvu likt, sargāt savu tēvu zem””, ja tai neviens negrasās uzbrukt?
Pēdējos gados ne mazums cilvēku parādījuši savu attieksmi, izvēloties aizbraukt no Latvijas. Nu un? Latvieši jau pirms gadsimtiem ir devušies pasaulē. Ne tikai zemes meklējumos uz Sibīrijas plašumiem vēl kā brīvi cilvēki, ko spilgti aprakstījis Vilis Lācis romānā “Zītaru dzimta”. Braukuši arī krietni tālāk par Eiropu – uz Ameriku, Tobāgo, Brazīlijas mūžamežiem, Venecuēlu, kur, šķiet, mūsu platuma grādos augušam cilvēkam nu galīgi nav ko meklēt. Tie, kuri izdzīvoja, paaudžu paaudzēs ir izglītoti un pārtikuši.
Izmēģināt savus spēkus ārpus Latvijas ir brīvības dota iespēja. Kāds uz Īriju aizbraucis latviešu vīrs nesen rakstīja, ko viņš sapratis: “Ārzemnieki atbrauc uz Latviju un saka, ka viņiem te patīk dzīvot un strādāt, jo visu laiku notiek kādas pārmaiņas. Spēj tik izsekot. Mēs laikam no šīm pārmaiņām esam noguruši. Tās bijušas tik krasas, ka gribas dzīvot sabiedrībā, kur ir stabilitāte un pārliecība, ka rītdiena nebūs sliktāka par šodienu.”
Internetā atradu ziņas, cik daudzveidīgi un skaisti 18. novembri svinēs tālumā no Latvijas. Tur svētkus ļaudis rīko, lai būtu kopā, sajustos kā latvieši. Turklāt negaužas, ka par svētku svecēm, mielastu, koncertu un pat uguņošanu jāmaksā pašiem. Varbūt, atšķirtībā esot, skats uz Latviju ir citādāks, nekā te dzīvojot katru dienu.
