Ik gadu novembrī sabiedrībā uzplaiksnī diskusija par patriotismu.
Ik gadu novembrī sabiedrībā uzplaiksnī diskusija par patriotismu. Parasti nostāja ir šāda – pedagogi jauniešiem pārāk maz klāsta par Latviju, tās vēsturi, nozīmīgiem notikumiem. Pārmetumi nereti tiek izteikti vienā virzienā – bērniem skolā neiemāca patriotismu.
“Bauskas Dzīve” šoreiz piedāvā citu iespēju – kādā no brīvdienām, kuru īpaši NATO samita laikā būs krietni daudz, visai ģimenei kopā doties vienas dienas braucienā. Tā mērķis, devīze varētu būt – varonīgie latviešu strēlnieki un Latvijas valsts tapšana.
Sākums – Bauskā
Vispirms centīsimies atrast kādas to gadu vēstures liecības tepat Bauskā. Vajadzētu būt zināmam piemineklim Mēmeles krastā, ko dēvējam par Brīvības pieminekli. Tas ir veltījums visiem brīvības cīņās kritušajiem karavīriem. Nekādu citu piemiņas vietu, speciālas ekspozīcijas, kas veltīta valsts dibināšanai, Bauskā neatrast. Taču vēsturnieks Raitis Ābelnieks atklāj dažus interesantus faktus, kas ir saistībā ar Pirmo pasaules karu un 1918. gada novembra notikumiem.
Bauskā dzimis un audzis sabiedriskais darbinieks Vilis Olavs. Pirmā pasaules kara laikā viņš Krievijā veica vairākus sabiedriskos pienākumus, kas ļāva latviešiem apvienoties un neizklīst varenās impērijas plašumos. V. Olavs bija latviešu bēgļu centrālkomitejas vadītājs. Ja liktenis būtu iegrozījies labvēlīgāk un 1917. gadā slimība V. Olavu nebūtu pieveikusi, viņš būtu viens no reālākajiem kandidātiem Latvijas valsts pirmā prezidenta amatam. Tieši V. Olavs bija Latviešu bēgļu centrālkomitejas vadītājs, savukārt J. Čakste, vēlākais Latvijas Republikas prezidents, tolaik bija viņa vietnieks.
V. Olavs bija vēsturnieks, strādājis laikrakstu “Austrums” un “Pēterburgas Avīzes” redkolēģijās, sarakstījis vairākas reliģiska satura, kā arī ētikas grāmatas. 1896. gadā sarīkojis pirmo latviešu etnogrāfisko izstādi. V. Olavs nomira Somijā, apglabāts Meža kapos, 1927. gadā viņam tur uzstādīts piemineklis.
Savukārt Bauskas vecajos kapos atdusas pirmais mūsu pilsētas galva, kurš šajā amatā ievēlēts neilgi pēc Latvijas Republikas dibināšanas. 1918. gada 30. novembrī par pirmo Bauskas pilsētas galvu neatkarīgajā Latvijā tika ievēlēts Jānis Kļaviņš. Viņa valdīšanas laiks gan nebija ilgs, jau 1919. gada sākuma juku laikos nejaušā apšaudē J. Kļaviņš gāja bojā.
Pilsētas Vecajos kapos viņam uzstādīts piemineklis. Pirms došanās citur godināt varonīgās vēstures lieciniekus pāris minūšu var piestāt arī J. Kļaviņa atdusas vietā.
Pirmais prezidents
No Bauskas brauciens turpinās uz Codi, tad uz Strēlniekiem un tālāk gar Lielupes labo krastu līdz Emburgai. Pāris kilometru aiz Emburgas ceļa kreisajā pusē saskatāma sakopta mājvieta, norāde vēsta “Auči”. Tā ir Latvijas Republikas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes muzejmāja. Te ir lieliski iekopts parks, muzeju 1995. gadā sāka atjaunot J. Čakstes radinieki. Ekspozīcijā plašs vēsturisko faktu klāsts, apskatāmas arī lietas, kas savulaik piederējušas J. Čakstem.
Muzejs piektdienās atvērts ikvienam apmeklētājam, pārējās dienās var pieteikties pie gides Inetas Freimanes pa mobilo telefonu 26392154. Mājas apkārtne, parks un gleznainās Lielupes ainavas skatāmas bez maksas un īpaša pieteikuma.
Ziemassvētku kaujas
Pēc nelielas uzkavēšanās “Aučos” ceļš ved tālāk uz Jelgavu. Ja ir pārdesmit minūšu laika, var pārbraukt Lielupi un kreisajā pusē piestāt pie nesen atklātā pieminekļa Latvijas Republikas pirmajam prezidentam Jānim Čakstem. Jelgavnieki patiesi lepojas, ka valsts pirmais prezidents nācis no viņu rajona, piemineklis pilsētas centrā tam ir lielisks apliecinājums.
No Jelgavas tālāk jādodas pa ceļu uz Kalnciemu. Pabraucot garām Kalnciema vidusskolai, trīs kilometrus pirms Liepājas šosejas ceļa labajā pusē būs kokā veidots uzraksts “Ziemassvētku kauju vietas”. Tālāk pa grantsceļu jādodas apmēram piecus kilometrus līdz krustojumam, kur būs norāde “Mangaļi”. Drīz arī redzamas Mangaļu mājas, kur ierīkota Ziemassvētku kauju ekspozīcija. Tā atklāta septembra sākumā, mēneša laikā te bijuši vairāk nekā tūkstoš apmeklētāju.
Kopš vasaras beigām tur aplūkojami Kara muzeja speciālistu atjaunotie vācu armijas aizsardzības pozīciju fragmenti. Tas ir pamatīgs, pretinieka pusē vairāk nekā trīs metrus augsts valnis, kas nostiprināts ar baļķiem. Izbūvētas arī šaujamlūkas, ložmetējligzda. Aizsardzības vaļņa fragments ir apskatāms, pa to var kāpelēt. Valnim blakus ir blindāža, kas veidota no vairākām kārtām saliktiem baļķiem un uzbērtas zemes. Blindāža no jauna izbūvēta šovasar, tieši tāda, kāda tā bija pirms 90 gadiem. To izmantoja vācu karavīri, kas arī frontē augstu vērtēja komfortu. Tāpēc blindāžā ierīkota krāsniņa, ērtas lāviņas. Kara muzeja filiāles vadītājs Dagnis Dedumietis stāsta, ka vācieši savās blindāžās mēdza sagādāt gultas, vienā no tām tika atvestas pat klavieres.
Nepilnu kilometru no aizsardzības vaļņa pa ierīkotu taku var nonākt līdz simboliskai vietai – piemiņas zīmei “Zobens”. Tā uzstādīta tieši tur, kur Ziemassvētku kauju laikā 1. brigādes strēlnieki pārrāva vācu aizsardzības līniju. Pēc vecā kalendāra tas notika 1916. gada 23. decembrī, pēc jaunā stila – 1917. gada 5. janvārī. Tāpēc nākamā gada sākumā – 90 gadu pēc varonīgajiem notikumiem – te iecerēti vairāki kauju atcerei veltīti pasākumi. Šeit, piemiņas zīmes “Zobens” uzstādīšanas apkaimē, kritušie latviešu strēlnieki tika apbedīti Rīgā, vietā, kur vēlāk izveidojās Brāļu kapi.
Ziemassvētku kauju atceres vietā “Mangaļos” ierīkoti ugunskura laukumi, te var arī uzcept desiņas, baudīt siltu tēju. Ja ekskursijas piesaka iepriekš, tad “Mangaļos” ierodas Kara muzeja darbinieki, tērpušies tā laika karavīru formās, skolēniem tiek rīkotas dažādas atraktīvas izdarības, piemēram, šķēršļu joslas pārvarēšana ar uzvilktām gāzmaskām.
Ložmetējkalns
Pēcpusdienā ceļu turpinām uz Rīgu pa Liepājas šoseju. Taču pavisam neilgi pēc Kalnciema pagrieziena labajā pusē ir norāde uz Ložmetējkalnu. Te ir piemiņas zīme, kā arī slejas 27 metrus augsts koka skatu tornis. Vēl viena vieta neilgām, toties gana ekstrēmām izklaidēm. Tornis ir jauns, drošs, vienīgi jāvēro, vai kāpšanas laikā nav pārāk stiprs vējš. No augšējās platformas paveras lielisks skats uz apkārtnes mežiem, tālumā redzamas Rīgas ugunis.
Vēl Liepājas ceļa malā ir norāde “Latviešu strēlnieku brāļu kapi”. Tiem līdzās skatāma latviešu strēlnieku zemnīca, kas gan nav vēl tik labi atjaunota kā vācu pusē. Tepat ir vieta, kur kādreiz atradās kara lazarete. Liepājas ceļa malā, braucot uz Rīgu, ir arī norāde uz Piņķu baznīcu – vietu, kur pulkvedis Jukums Vācietis pirms izšķirošajām Ziemassvētku kaujām uzrunāja latviešu strēlniekus.
Māte Latvija
Rudenī gaismas stundas ir īsas, taču šoreiz tas ir pat labi, jo brauciena noslēgums paredzēts Brāļu kapos.
Šogad aprit 70 gadu kopš 1936. gada 11. novembra, kad tika iesvētīti Rīgas Brāļu kapi. Vēsturē saglabājušies toreiz teiktie arhibīskapa Teodora Grīnberga vārdi: “Novelc savas kurpes, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta.”
Ilgus gadus Brāļu kapi bija palikuši novārtā, skulpturālie tēli netika pienācīgi kopti, laikazoba atstātās rētas kļuva arvien redzamākas. Darbi Brāļu kapu ansambļa atjaunošanā sākti nesen, to apjoms ir milzīgs, taču šogad te jaušams kāds patīkams jaunums. Pirms Lāčplēša dienas, 10. novembrī, svinīgā ceremonijā tika iedegts izgaismojums Kārļa Zāles monumentālajai kompozīcijai “Māte Latvija ar kritušajiem dēliem”. Tā dizaina autori ir SIA “AMB International Architects
