Pirms vairāk nekā 20 gadiem Ozolaines pusē ienāca kurzemnieku Bisenieku ģimene.
Pirms vairāk nekā 20 gadiem Ozolaines pusē ienāca kurzemnieku Bisenieku ģimene. Līdz tam dzīvojuši Tukuma rajona Pūrē un lolojuši cerības uz “savu kaktiņu un stūrīti”, taču pie vēlamās mājvietas nav izdevies tikt, pat daudzus gadus stāvot rindā.
Būvējušies pļavā
Cerības nav atmetuši un sākuši meklēt, kur mājoklim vietu piešķirtu uzreiz. Vētītas daudzas puses, bet vēlamākā izrādījusies Bauskas rajona Vecsaules pagasta Ozolaine. Turpat kolhozā ģimenes galvai rasta darbavieta, paši apmetušies daudzdzīvokļu namā, trīsistabu dzīvoklī. Māju sākuši būvēt 1980. gadā, kā jau toreiz pieņemts, pēc ģenerālplāna un projektā stingri noteiktas kopplatības. Toreiz lielu izvēles iespēju nebija, kādu zemes stūrīti ierādīja, ar to bija jāsamierinās, stāsta Dainis. Vietā, kur patlaban atrodas sarkanu ķieģeļu nams, toreiz pletusies pļava, kas mirkusi vienā ūdenī. Mazā meitiņa, sarkanā mētelītī stāvot aizaugušajā pļavā blakus Dainim, teikusi: “Tēti, brauksim mājās, šeit gan nepaliksim.” Taču atpakaļceļa vairs nebija.
Daudz nācās pasvīst, lai savaldītu mitrumu, spāru svētki svinēti 1988. gadā. Tagad var spriest un sūkstīties par mājas kvalitāti, bet tādi laiki toreiz bijuši. Mājas cēluši tā dēvētie “gucuļi”, lai gan Dainis stāvējis klāt un uzraudzījis, tomēr daudz paveikts diezgan pavirši.
Kāpēc “Zīlītes”?
Kā jau mājvietai pagastā pieklājas, tai jādod arī nosaukums. Dainim padomā bija “Zīlītes”, taču šāds vārds jau pašvaldībā bija reģistrēts. Kāpēc “Zīlītes”, par to viņam savs stāsts. Proti, vienmēr, apciemojot radus Rojā, Dainis apbrīnoja viņu namu, un visspilgtāk viņam acīs iekrita tur redzētais lielais balkons un koka margas. Arī savā mājā Dainis vēlējās tieši tādu pašu lielu balkonu, un kopīgi ar arhitektu atraduši risinājumu, kā standartprojektā mazliet pamainīt un iegūt lielāku teritoriju balkonam. Analoga situācija bija ar mājvārdu, jo šo pašu radu īpašums saucies “Zīlītes”, tāpēc arī Dainis nodomājis – jā, kāpēc gan ne “Zīlītes”? Taču tas netika akceptēts, nācās domāt jaunu. Tas ilgi nebija jāmeklē, jo aizgūts no mājas ārienes – auseklīšiem balkona margās.
Ar auseklīti
Sākumā nemaz nebija domāts, ka balkonu greznos kāds latvju raksts. Jau pieminētajā radu mājā balkona režģis bija no koka, taču Dainis šajā ziņā nebija lietpratējs, toties zelta rokas viņam bijušas uz metālu. Tāpēc arī tapis šāda materiāla režģis, kas sākumā bijis ar dobumiem, taču tie bija ar kaut ko jāaizpilda. Tad nu sākusies lielā domāšana, dažādus ķeburus izmēģinājis, pēc tam paša mammas, kas bijusi naska rokdarbniece, izšuvumus pētījis, lai izvēlētos labāko rakstu.
Uz īsto tēlu, kas liekams balkonā, pamudinājusi nejaušība. Tas bija pirms 17 gadiem, kad Latvija, Lietuva un Igaunija sadevās rokās, izveidojot Baltijas ceļu. Tas bija nozīmīgs solis ceļā uz valstiskās neatkarības atgūšanu, kas joprojām spilgti saglabājies Daiņa atmiņā. Viņš tepat Bauskā uz tilta stāvējis ar auseklīša piespraudi uz krekla atloka. Nu jau kopš nozīmīgajiem notikumiem pagājis ilgs laiks, taču atmiņas par to joprojām Dainim liek skriet skudriņām pār muguru. Tieši no tā laika ņemta zīme balkona režģim, ko viņš veiksmīgi izgrieza no metāla un iemontēja. Tā arī māja saucas “Auseklīši”.
Līdz šim laikam māju nosaukums nekur nav izvietots, taču saimnieces Janīnas vēlme ir to lielās ķēdēs iekarināt un uzstādīt sētpusē. Ir arī nodoms māju kapitāli izremontēt un iekšpusē tai piešķirt mūsdienīgāku izskatu.
