IMANTS PELĒĶIS Īslīcē pirms 75 gadiem ir nācis pasaulē tieši Latvijas proklamēšanas dienā, 18. novembrī.
IMANTS PELĒĶIS Īslīcē pirms 75 gadiem ir nācis pasaulē tieši Latvijas proklamēšanas dienā, 18. novembrī.
“Esmu patriots, kā gan citādi, Latvija ir mana dzimtene. Tiesa gan, agrāk nedomāju, ka pienāks laiks, kad vairums pensionāru nespēs normāli dzīvot no pensijas,” atzīst Imants. Par savām vecumdienām viņš gan nežēlojas, kaut arī dzīve ir sagādājusi dažādus pārdzīvojumus. Jubilārs ir pratis pārvarēt skumjas un gūt sevī mieru.
Imants dzīvoja Rīgā, bet pirms diviem gadiem pārcēlās uz Īslīci. Viņš bija palicis viens, nomira sieva, autoavārijā gāja bojā vienīgais dēls. Tās bija lielas bēdas. Uzticamais sunītis Čārlijs, labākais draugs, bija līdzās.
Par Imanta dzīvi no viņa māsas uzzināja bērnības draudzene Aina Ķivere, aicinot viņu atgriezties dzimtajā pusē Īslīcē. Uzzinājis, ka arī Aina ir viena, Imants nospriedis, ka viņi varētu dzīvot kopā. Tā ar visām bišu saimēm un sunīti viņš pārcēlās pie Ainas.
Viņa stāsta: “Mēs savulaik bijām kaimiņi, dzīvojām blakusmājās. Man toreiz bija septiņi gadi, Imantam par desmit gadiem vairāk. Jāatklāj, ka tolaik biju viņā iemīlējusies, ļoti patika puiša tumšie mati un izteiksmīgās brūnās acis. Mums kopā tagad ir labi, priecājamies par pārmaiņām dabā, krāsainām puķu dobēm, putnu dziesmām. Abi kopā ejam pie bitēm.” Viņa arī pamudināja jubilejas reizē uzrakstīt par Imantu laikrakstā.
Medu gaviļnieks dāvina radiņiem un, braukdams ciemos, aizved mazmeitai Lindai. “Viņa nopietni nodarbojas ar baletu un diezgan bieži uzdāvina man ielūgumu uz kādu izrādi. Balets man patīk, tur skaistas, graciozas kustības apvienotas ar smagu fizisku slodzi,” saka Imants.
Atminoties jaunību, jubilārs teic, ka izklaidēm nav bijis laika, vajadzējis strādāt pat divos darbos. Prātā palikusi arī izsūtīšana, kas skāra viņa ģimeni. Imants tad vēl mācījies arodskolā Jelgavā. “Kaut arī Sibīrija man pašam gāja secen, pārdzīvojumi bija lieli, jo nebija vairs ne savējo apkārt, ne dzimto māju. Pēc skolas devos strādāt uz Rīgu. Kad mamma no Sibīrijas atgriezās dzimtajā pusē, katru nedēļas nogali ar ģimeni braucām uz Īslīci. Sanāk, dzīve ir gājusi pa riņķi, esmu atgriezies tur, kur esmu dzimis,” teic Imants.
