Bija gandarījums un saviļņojums redzēt četrus Bauskas rajona lauksaimniecības darbiniekus, kad 15. novembrī Rīgā viņi saņēma Zemkopības ministrijas medaļu «Par centību».
Bija gandarījums un saviļņojums redzēt četrus Bauskas rajona lauksaimniecības darbiniekus, kad 15. novembrī Rīgā viņi saņēma Zemkopības ministrijas medaļu “Par centību”.
Tās latviskais veidols un apliecība, kurā rakstīti vārdi “Par nopelniem Latvijas lauksaimniecības labā”, priecēja apbalvojuma saņēmējus.
Mežotnes pagasta zemnieku saimniecības “Krišjāņi” īpašniece Mirdza Ludiņa jutās samulsusi. Viņa pauda pārsteigumu par atzinību: “Es vairs tik daudz nestrādāju, bērni veic lielo darbu. Manā mūžā šis ir pirmais apbalvojums. Padomju laikā biju to cilvēku skaitā, kuri nevarēja saņemt medaļas un ordeņus. Mūsu ģimene bija represēto vidū. Ilgus gadus strādāju par zootehniķi, kad piedāvāja galvenās speciālistes darbu, mani pierunāja iestāties Komunistiskajā partijā. Gribēju strādāt, tādēļ piekritu. Bet šis ir vienīgais solis, ko dzīvē nožēloju.”
Savas atmiņas par aizgājušo laiku ir kādreizējās Svitenes kopsaimniecības galvenajai ekonomistei, tagad pašvaldības priekšsēdētājai Genovefai Lapsai: “Tēvs bija īsts Latvijas patriots. Kad iestājos pionieros, viņš mani nopēra. Pēc tam nevienā sabiedriskajā organizācijā vairs neiesaistījos. Paskaidroju mūsu toreizējam partijas pirmorganizācijas sekretāram Žanim Rozentālam, lai viņš nemēģina aģitēt, jo tāpat neizdosies. Joprojām esmu pateicīga, ka viņš mani saprata.” Tik dažādas ir laika pieturzīmes, un novembra dienas, kad svinam Latvijas valsts proklamēšanas gadskārtu, ir piemērotākais laiks, lai ļautos atcerei un pārdomām.
SIA “Iecavnieks” agronoms Ilmārs Bents lauksaimniecībā nostrādājis 54 gadus. Kad vaicāju viņam, kā iespējama tik ilga aktīva darbošanās, viņš atbildēja: “Lauksaimniecība ir mana dzīves jēga.” Sirmais, bet joprojām staltais un viedais vīrs atceras tos tālos gadus, kad bija mašīnu un traktoru stacijas priekšnieks, kad vadīja Saldus teritoriālo lauksaimniecības pārvaldi. 1972. gadā I. Bents pārcēlās uz dzīvi Bauskas rajonā. Ilgus gadus bija sovhoza “Progress” direktors. Daudz jo daudz atziņu ir sakrāts, iecavnieks atzīst: “Katrs periods ir atšķirīgs, un to nevar vērtēt viennozīmīgi, bet jāaplūko kopskatā ar vēsturisko situāciju.”
Pēc brīvvalsts atjaunošanas I. Bents aktīvi iekļaujas Latvijas Agronomu biedrības darbā. Godavīra pilsonisko stāju apliecina vēl kāds interesants fakts. Šajā vasarā viņš piedalījās Kārlim Ulmanim veltītas piemiņas plāksnes teksta konkursā. Un tieši viņa ieteikums guva augstāko novērtējumu. Par to I. Bents teic: “Es jau pats to neizgudroju, izvēlējos Ulmaņa atziņu, kurā izteikta doma – vispirmais ir brīvība, tad valsts un tauta, pēc tam viņš pats.”
Ilmārs ir gadiem ilgi uzticīgs sporta draugs un līdzjutējs. Vakariņās viņš spētu atteikties no ēdamā, nevis no kāda sporta komentāra lasīšanas.
Jaunās paaudzes lauksaimnieks codietis Arnolds Jātnieks pavisam reti kur ārpus mājām dodas viens pats. Arī šoreiz kopā ar viņu Zemkopības ministrijā bija sieva Daira un četri dēli. Vien vecākais palicis mājās, jo iepriekšējā dienā jau pabijis Rīgā angļu valodas kursos. Puikas ir izauguši, un šogad ģimenē būs jāsvin divi izlaidumi – Jānis beigs 12. klasi, Mārtiņš 9. klasi. Ir aizkustinoši uzzināt par devītklasnieka izvēli, jo viņš grib apgūt ar lauksaimniecību saistītu profesiju.
Raksturojot Jātnieku ģimeni, Latvijas Zemnieku savienības (LZS) Bauskas nodaļas vadītājs vecsaulietis Juris Cielavs svētku sarīkojumā pieminēja arī saimes prasmi turēt godā latviskās tradīcijas, būt ģimeniski stipriem.
Vēl prāva grupa Bauskas rajona lauku saimnieku valsts svētku svinībās savos pagastos saņems Zemkopības ministrijas atzinības rakstus. Tie, tāpat kā medaļas “Par centību”, baušķeniekiem piešķirti pēc LZS Bauskas nodaļas ierosinājuma.
