Lasītāji «Bauskas Dzīvei» lūguši skaidrojumu, vai par siltā ūdens cirkulāciju mēnešos bez apkures jāmaksā proporcionāli patērētā siltā ūdens daudzumam un vai šis rēķins jādala vienlīdzīgās daļās starp dzīvokļiem (1-istabas, 2-istabu, 3istabu…).
Lasītāji “Bauskas Dzīvei” lūguši skaidrojumu, vai par siltā ūdens cirkulāciju mēnešos bez apkures jāmaksā proporcionāli patērētā siltā ūdens daudzumam un vai šis rēķins jādala vienlīdzīgās daļās starp dzīvokļiem (1-istabas, 2-istabu, 3istabu…).
Noteicēja – kopsapulce
Kā paskaidroja v/a “Mājokļu aģentūra” juriskonsulte Liene Zaķe, saskaņā ar likuma “Par dzīvokļa īpašumu” 27.1. panta pirmo daļu: “Par daudzdzīvokļu mājas kopīpašumā esošās daļas pārvaldīšanu un apsaimniekošanu lemj tikai daudzdzīvokļu mājas dzīvokļu īpašnieku kopsapulce.” Savukārt likuma 27.2. panta otrajā daļā noteikts: “Dzīvokļu īpašnieku kopsapulce var:
– noteikt maksu par kopīpašumā esošās daļas pārvaldīšanu un apsaimniekošanu;
– apstiprināt dzīvokļu īpašnieku un apsaimniekošanas uzņēmējsabiedrības līgumu;
– lemt par apkures sezonas sākšanu un beigšanu;
– lemt par līdzekļu uzkrāšanu un izlietošanu kapitālajam remontam;
– izlemt citus jautājumus, kas saistīti ar kopīpašumā esošās daļas pārvaldīšanu un apsaimniekošanu.”
L. Zaķe norāda, ka jautājumi, kas saistīti ar dzīvojamās mājas apsaimniekošanu, jāizlemj dzīvokļu īpašniekiem. Viņi var piemērot Ministru kabineta 2002. gada 26. marta noteikumus Nr. 133 “Kārtība, kādā dzīvokļa īrnieks un izīrētājs norēķinās ar pakalpojumu sniedzēju par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvojamās telpas lietošanu”. Jāņem vērā, ka šie Ministru kabineta noteikumi nav obligāti dzīvokļu īpašniekiem, jo tie ir izdoti, pamatojoties uz likumu “Par dzīvojamo telpu īri”. Līdz ar to kārtība, kādā dzīvokļu īpašnieki norēķinās par siltā ūdens cirkulāciju mēnešos bez apkures, jānosaka pašiem dzīvokļu īpašniekiem. Jāņem vērā, ka ikvienai pašvaldībai var būt izdoti arī saistošie noteikumi.
Kopēja uzskaite
Pilsētas Domes izpilddirektors Jānis Mičulis skaidro, ka Bauskā nav ar pašvaldības noteikumiem reglamentētas, noteiktas vienas speciālas kārtības maksājumiem par cirkulācijas siltuma zudumiem daudzdzīvokļu mājās vasaras periodā. Viņš apstiprina, ka to, kā veikt šos maksājumus, tiešām ir tiesīgi izlemt paši iedzīvotāji. Viņš šajā jautājumā izteica arī savu viedokli kā daudzdzīvokļu mājas iedzīvotājs un dzīvokļa īpašnieks.
J. Mičulis norāda, ka par patērēto silto ūdeni (precīzāk – par ūdens uzsildīšanu) katrā mājā ir kopējā uzskaite. Proti, ir gan uzsildītā ūdens daudzuma mērītājs, kas uzrāda, cik kubikmetru mēnesī ir patērējuši visi mājas iedzīvotāji kopā, ir arī siltuma skaitītājs, kurš uzrāda, cik ir patērēta siltumenerģija (megavatstundas) ūdens uzsildīšanai. “Uzskaitītais siltuma daudzums ir iztērēts diviem mērķiem – vienu var saukt par lietderīgo, un tas ir patērēts par siltā ūdens krāniem iztecējušā ūdens sildīšanai, bet otru mēdz saukt par cirkulācijas zudumiem (dabiskā izstarošana no cauruļvadu virsmām apkārtējā telpā pagrabos, siltuma mezglos, stāvvados).
Kā taisnīgāk sadalīt?
Šis ir neizbēgams process, ko var samazināt, vienīgi rūpīgi nosiltinot visus siltā ūdens cauruļvadus. Visbiežāk par patērēto silto ūdeni cilvēki norēķinās pēc savu dzīvokļa skaitītāju rādījumiem. Tie, kam nav skaitītāju, maksā pēc faktiskā iedzīvotāju skaita, ņemot vērā ūdens patēriņa normatīvu vienam iedzīvotājam. Kā rāda prakse, tad tie, kam nav skaitītāju, maksā vairāk, un tas ir labs stimuls agri vai vēlu uzstādīt dzīvoklī ūdensskaitītājus. Kā gan taisnīgāk sadalīt maksājumu par siltumu, kas iepriekš tika nosaukti kā dabiskie cirkulācijas zudumi?” jautā J. Mičulis.
Viņš pats arī piedāvā dažādus atbilžu variantus:
– Pirmkārt, proporcionāli katrā dzīvoklī patērētam siltā ūdens daudzumam. J. Mičulis spriež, ka šī pieeja nebūs īsti laba, kaut vai tāpēc, ka atsevišķos dzīvokļus ūdens patēriņš var būt niecīgs vai pat nebūt nemaz (ar šo ciparu var pat manipulēt, vasaras mēnešos to samazinot, lai pēc tam starpību kompensētu ziemas mēnešos).
– Otrkārt, proporcionāli dzīvoklī reģistrēto cilvēku skaitam. Šī varianta lielākais mīnuss esot neatbilstība starp faktiski dzīvojošo ar reģistrēto skaitu (iespējamas dažādas mahinācijas).
– Treškārt, proporcionāli dzīvokļa kvadratūrai. Šis ir atbilstošākais un visvienkāršāk pamatojamais – katrs dzīvokļa īpašnieks, privatizējot dzīvokli, ir ieguvis savā īpašumā tik daudz kopīpašuma domājamo daļu, cik liels ir dzīvoklis. Arī apsaimniekošanas maksa tiek rēķināta proporcionāli dzīvokļa platībai. Tātad uz lielāku dzīvokli var attiecināt arī proporcionāli prāvākus siltuma zudumus no cauruļvadiem, kuri arī ir ēkas kopīpašums un lielāka dzīvokļa īpašniekam pieder arī vairāk šo domājamo daļu, norāda J. Mičulis.
