Turpinot «Bauskas Dzīves» 5. un 19. februāra numuros rakstīto par brāļu Dūmiņu nacionālo partizānu vienību, jāuzteic lasītāju atsaucība, zvanot un sūtot vēstules uz redakciju.
Turpinot “Bauskas Dzīves” 5. un 19. februāra numuros rakstīto par brāļu Dūmiņu nacionālo partizānu vienību, jāuzteic lasītāju atsaucība, zvanot un sūtot vēstules uz redakciju.
Ar lasītāju palīdzību tika noskaidrots, ka iepriekšējās publikācijas attēlā redzamā persona ir Arvīds Helmūts Dūmiņš. Saprotams, šie raksti mūsu lasītājiem uzjundīja arī sāpīgas atmiņas, jo partizānu karā, kā jau jebkurā karā, abās pusēs bija kritušie un ievainotie, kuru tuviniekiem toreizējie nodarījumi sāp joprojām…
Pretinieku formas tērps
Dūmiņu mežabrāļu vienība lietoja partizānu karā daudzkārt izmantotu metodi – pārģērbšanos pretinieku formas tērpos. Apsūdzības rakstā ir teikts: “Ar mērķi kompromitēt un diskreditēt padomju armiju un valsts drošības orgānus vairākumu savu noziegumu viņi inscinēja, pārģērbjoties padomju armijas un valsts drošības ministrijas formas tērpos. Šajos gadījumos lietoja krievu valodu, radot iedzīvotājos viedokli, ka visus šos noziegumus veic krievi, lai radītu naidu attiecībās ar diženo krievu tautu.” Te jāpiebilst, ka ne jau visi mežabrāļi prata krievu valodu, bet tie, kas to nezināja, minētajos gadījumos klusēja.
1946. gada 28. jūlijā partizāni mežā sastapa pusaudzi ar binokli un krieviski tam prasīja uzrādīt dokumentus. Zēns mežabrāļus noturēja par sarkanarmiešu patruļu un pastāstīja, ka viņa tēvs ir Misas pagasta izpildkomitejas priekšsēdētājs Kārlis Kamerāds, bet vecākais brālis Imants ir iznīcinātājs. Pusaudzis partizānus aizveda uz savām mājām. Tur pēc tam mežabrāļi nogalināja abus padomju varas struktūrās iesaistītos – tēvu un dēlu Kamerādus –, bet māja tika izlaupīta (paņēma pārtiku, naudu, dažādas mantas, kā arī vairākas šautenes, automātu, pistoli, granātas un patronas). Uz vēlāk izmeklētāja uzdoto jautājumu, vai nevarēja laupīšanu veikt bez slepkavošanas, arestētie atbildēja, ka abus Kamerādus viņi nošāvuši “aiz politiskiem apsvērumiem, jo viņi abi bija atbildīgi padomju darbinieki, padomju varas pārstāvji”, bet pret padomju varu šī mežabrāļu grupa cīnījās. Apsūdzētie arī atzina, ka slepkavības tika veiktas kā “atriebība par mūsu atbalstītāju represēšanu un Tālivalža Ozoliņa arestu”.
Ārstē Rīgā
Asiņaina kauja izraisījās 1946. gada 13. augusta vakarā, kad uz Rīgas–Bauskas šosejas, netālu no Misas upes tilta, notika apšaude starp četriem mežabrāļiem un vairākos pajūgos braucošiem iznīcinātājiem. Vienā pusē krita iznīcinātājs Jankovs, pretējā pusē – partizāns Artūrs Ozoliņš. Ievainojumus guva iznīcinātāji Tārs un Armanovičs, kā arī mežabrāļi A. H. Dūmiņš un Indulis Tenters. Pašu spēkiem abus partizānus nevarēja izārstēt, tāpēc tos slepus nogādāja Rīgā un nelegāli izārstēja Ulriha Vaska dzīvoklī. Vēlāk I. Tenters pats pieteicās varas iestādēm un legalizējās, bet varas iestādēm nesniedza tādu informāciju, kas ļautu likvidēt atlikušo mežabrāļu vienību. Par to I. Tenteru vēlāk no jauna arestēja un tiesāja kopā ar citiem partizāniem.
Nākamo ziemu mežabrāļi pavadīja Rīgā, Jūrmalā un citviet. 1946. gada decembrī brāļi Aleksandrs un Voldemārs Dūmiņi, Ādolfs Gebauers un U. Vaskis Rīgā aplaupīja Komunālbankas nodaļu, tādējādi iegūstot 30 000 rubļu. Arī turpmāk viņi vairākas reizes nolaupīja valsts naudu, piemēram, 1947. gada aprīlī Iecavas finanšu aģentam Eduardam Savickim atņēma pistoli un 5240 rubļu. Apsūdzības rakstā teikts: “Valsts iestāžu laupīšanas notika ar mērķi, lai radītu materiālo bāzi turpmākai pretpadomju darbībai, pie reizes paglābjot savus atbalstītājus.” Protams, ekonomiski smagajos pēckara gados, kad zemnieki tika aplikti ar paaugstinātām nodevām, grūti bija uzturēt pašiem sevi un vēl mežā dzīvojošos, turklāt katram partizānu atbalstītājam draudēja izsūtījums daudzu gadu garumā.
Grupējumu notiesā
1947. gada janvārī Rīgā V. Dūmiņš kopā ar U. Vaski nogalināja milicijas šoferi Kuzņecovu, abi iepriekš minētie kopā ar Ā. Gebaueru Stacijas laukumā Rīgā šķita aizdomīgi miličiem, un viņiem pavēlēja doties uz milicijas iecirkni pārbaudīt dokumentus. Šādā situācijā partizāni izvilka paslēptās pistoles, iesaistījās apšaudē ar miličiem un metās bēgt. Apšaudē krita milicijas kapteinis Podriga, ievainojumus guva milicis Bondarenko. 1947. gada pavasarī, vasarā un rudenī mežabrāļi atkal mitinājās Iecavas apkārtnes mežos, bet viņu aktivitātes bija visai minimālas. Kopā ar vīriem mežā dzīvoja arī V. Dūmiņa civilsieva Alise Ausma Valtere. A. H. Dūmiņa sieva Lidija Dūmiņa ar meitu Āriju, lai izvairītos no padomju varas represijām, bija pārcēlusies uz Ropažiem. Savukārt A. Dūmiņa sieva Ausma Dūmiņa ar dēlu Gunti, līdzīgu motīvu vadīti, dzīvoja Dobelē.
Partizāni meža dzīvi pārtrauca 1947. gada novembra sākumā, lai atkal ziemu pārlaistu pie saviem tuviniekiem un atbalstītājiem. Šoreiz “čekistiem” jau bija savākts pietiekams informācijas daudzums, lai visus trīs brāļus kopā ar sievām arestētu tā paša gada 12. un 13. novembrī Dobelē, Ropažos un Rīgā. Arestēja arī visus citus mežabrāļus, izņemot Alfrēdu Brediķi, kurš vienīgais bija palicis mežā, jo viņam nebija viltotu dokumentu (tādi bija citiem sagādāti). Arestēja arī mežabrāļu tuviniekus un citus atbalstītājus.
“Čekisti” vairākus mēnešus pratināja arestētos un lieciniekus, viņi īpašu interesi izrādīja par kādu konfiscētu ieroci – pistoli, kuras rokturi rotāja uzraksts “Komunisti – cilvēkēdāji 1944. – 1946.”. Piecu biezu sējumu krimināllietai pievienotas arī vairākas fotogrāfijas, kuras uzņēmuši paši partizāni nometnē mežā 1946. gada vasarā. Tur atrodami arī fiktīvi dokumenti, kas uzrādīti aresta brīdī.
1948. gada aprīlī brāļu Dūmiņu grupas partizāni un viņu atbalstītāji (kopā 19 personu) tika notiesāti. Gan paši mežabrāļi, gan viņu atbalstītāji (arī sievietes) saņēma sodu – 25 gadus izsūtījumā. A. H. Dūmiņš soda izciešanas vietā nomira jau 1948. gada 1. decembrī. Citi no apcietinājuma tika atbrīvoti no 1956. līdz 1964. gadam.
