Katru gadu 16. martā mēs atceramies Latviešu leģiona abas divīzijas, kas, smagās cīņās aizstāvot savu dzimteni pret ļaunuma impērijas okupantiem, stājās tai pretī, nesot smagus upurus.
Katru gadu 16. martā mēs atceramies Latviešu leģiona abas divīzijas, kas, smagās cīņās aizstāvot savu dzimteni pret ļaunuma impērijas okupantiem, stājās tai pretī, nesot smagus upurus. Leģionāri šim nevienlīdzīgajam pārspēkam stājās pretī, lai nepieļautu Baigā gada atkārtošanos. Šajā cīņā par Latvijas brīvību lielai daļai bēgļu tika dota izdevība nokļūt brīvā pasaulē, kur viņi turpināja cīņu par savu tautu un valsti, lai atgūtu mums nolaupīto, patiesi brīvo, neatkarīgo Latviju, kas tika dibināta 1918. gada 18. novembrī.
Tagad, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, naidīgie spēki Saeimā ir panākuši tādu lēmumu, ka tiek atcelta leģiona piemiņas dienas – 16. marta – atzīmēšana, aizliedzot tautiešiem pieminēt kritušos varoņus. Uzskatu, ka tā ir vienreizēja nekaunība, lai neteiktu vairāk. Latviešu leģionāriem savā tēvzemē pienākas gods, bet viņu vietā pa lielākai daļai iesēdušies bijušie komunisti un viņu pakalpiņi. Šo patiesību, manuprāt, neviens nevar apstrīdēt.
Pagājušā gada 16. martā bijušie leģionāri no Bauskas bijām aizbraukuši uz Rīgu, lai noliktu ziedus pie Brīvības pieminekļa, bet mūs pie drāšu žoga aizturēja policisti. Viņi paskaidroja, ka žogs pēc Valsts prezidentes V. Vīķes-Freibergas rīkojuma uzcelts iepriekšējā naktī un pie Brīvības pieminekļa nedrīkst iet. Tas ir kauna traips, kā pliķis sejā latvju tautai, jo Brīvības pieminekli uzcēla par tautas saziedotiem līdzekļiem savas tēvzemes brīvības cīnītājiem. Kā leģiona atceres dienā drīkst iežogot ar drāšu žogu Brīvības pieminekli un aizliegt nolikt ziedus kritušajiem dzimtenes aizstāvjiem?
Šeit nevar būt nekāda attaisnojuma un nekādas atrunāšanās, ka Rietumi mūs nesapratīs. Reiz par visām reizēm patiesībai ir jānāk gaismā. Pietiekami ilgs laiks pagājis kopš Latvijas atjaunošanas, bet ļoti maz darīts, lai šos melīgos propagandas apvainojumus pret mūsu tēvzemes aizstāvjiem – leģionāriem – noraidītu. Kā citādi lai pasaule mūs saprastu, ja valsts vadītāji aktīvi nestājas pretim šai melu propagandai? Pret šiem demagoģiskajiem apvainojumiem ir jācīnās gan valdībai, gan ikvienam, kas aizstāv patiesi brīvu un neatkarīgu 1918. gada 18. novembrī dibināto Latviju.
Uzskatu, ka ar latviešu leģionāru piemiņas dienas svītrošanu no laika grāmatas un drāšu žoga uzcelšanu ap Brīvības pieminekli mūsu Saeima un valdība kārtējo reizi apliecina savu kangarismu, klanoties Austrumu un Rietumu lielvarām. Kaut arī leģionāri bija tērpti svešas valsts armijas formā, viņi uz piedurknes nesa vairodziņu ar Latvijas karoga krāsām. Viņi ticēja savas cīņas mērķim. Bet tie, kas aizstāvējuši disertācijas par komunisma celšanas idejām, sauc leģionāru cīņas par nepareizām. Var jau runāt visādas muļķības, bet izlietās asinis Mores un Kurzemes cietokšņa aizstāvēšanas kaujās nav no pasaules vēstures izdzēšamas. Latviešu leģionārus, kas aizstāvēja Kurzemes cietoksni, kā leģendu pieminēs nākamās paaudzes.
Arī šogad 16. martā vēl šai saulē palikušie sirmgalvji latviešu leģionāri ies ar ziediem pie Brīvības pieminekļa. Šīs tiesības mums neviens nevar atņemt.
