Bauskas rajona izlases viegl-atlēte, 2006. gada sporta laure-āte ANITA KOZIČA aizvadīju-si pirmo bobsleja sezonu. Viņa ir Latvijas sieviešu izlases ekipā-žas stūmēja, pirmo reizi pieda-lījusies pasaules čempionātā Šveicē.
Bauskas rajona izlases vieglatlēte, 2006. gada sporta laureāte ANITA KOZIČA aizvadījusi pirmo bobsleja sezonu. Viņa ir Latvijas sieviešu izlases ekipāžas stūmēja, pirmo reizi piedalījusies pasaules čempionātā Šveicē.
Vai kādreiz biji iedomājusies, ka no vieglatlētikas pārcelsies uz bobsleju?
– Nekad man nebija prātā nodarboties ar kādu ziemas sporta veidu, kur nu vēl bobsleju! Interesantākais, ka tieši tas man ir licis raudzīties uz dzīvi citādāk. Tagad es vairāk novērtēju draugus, radiniekus. Risks, kāds pastāv bobslejā, vērtības sakārto pa savam.
Ja salīdzina šos abus sporta veidus – kas tiem ir kopīgs un kas atšķirīgs?
– Kopīgais varētu būt ļoti līdzīgā treniņu metodika. Atšķirīgs tas, ka bobslejs ir komandas sporta veids un lielākoties rezultāts atkarīgs no tehnikas.
Kā tas ir – ilgi un cītīgi gatavoties, bet sacīkšu braucienā izbaudīt nepilnu minūti? Vai nerodas psiholoģisks diskomforts?
– Arī vieglatlētikā skrienu dažas sekundes, bet trenējos gandrīz visu gadu. Tas pats bobslejā – treniņi ilgi un smagi, bet skriet sanāk apmēram divdesmit trīsdesmit metru. Tā man jau ir pierasta lieta, un visu uztveru normāli.
Jūsu ekipāžai ir teicama pilote. Kā izdevies sastrādāties treniņos un sacensībās? Kādas ir jūsu attiecības?
– Aiva Aparjode ir lielisks cilvēks, un mūsu sapratne izveidojās jau ar pirmo iepazīšanās dienu. Gan treniņos, gan sacensībās esam vienota komanda. Aiva ir ģimenes cilvēks, audzina divus bērnus. Apbrīnoju viņas prasmi tik daudz pagūt izdarīt.
Kā vari raksturot līdzdalību pasaules un Eiropas mēroga mačos?
– Manuprāt, pirmā sezona ir aizvadīta ļoti labi. Biju pacilātā garastāvoklī, piedaloties šāda mēroga sacensībās.
Cik labi izdevies iepazīt bobsleja trases ārpus Latvijas? Kura patīk vislabāk?
– Visas trases zinu no galvas, jo stūmējam tās ir jāiemācās, lai zinātu, kurā brīdī jābremzē. Par kādas trases patikšanu droši vien varēšu spriest nākamajā sezonā, jo pašlaik katrā saskatu plusus un mīnusus.
Bobslejs ir tāds sporta veids, kurā labākie sportisti noturas ilgus gadus, īpaši vīrieši. Kādas ir tavas domas par nākotni?
– Sieviešu bobsleja nākotne ir Latvijas Bobsleja federācijas rokās, ja būs pretimnākšana – tehnika, finanses un viss cits –, tad nepšaubāmi mūsu mērķis ir skaidrs. Domājam par piedalīšanos Ziemas olimpiskajās spēlēs.
Kā sievietēm izdodas apgūt boba tehniskās nianses? Vai tiešām daiļajam dzimumam arī jāņemas ap “dzelžiem”? Tā taču var zaudēt sievišķību.
– Ar “dzelžiem” mums jāņemas pašām, pilotam jāseko, lai stūre būtu kārtībā, manā uzraudzībā ir bremzes. Pirms sacensībām jāpulē slidas, to darām kopā. Grūtākais ir boba pārvietošana, kas jādara ar pašu spēkiem. Protams, mums arī kāds palīdz, bet nostaipīties sanāk. Boba svars ir 170 kilogramu un vairāk.
Baušķenieki zina, ka tev raksturīga neatlaidība un uzdrīkstēšanās. Kā šīs īpašības noder bobslejā un kādi nosacījumi vēl vajadzīgi, sēžoties bobā?
– Domāju, ka manas rakstura īpašības bija noteicošās šī sporta veida izvēlē. Vajag uzdrīkstēties iesēsties bobā un turpināt braukt. Bobs prasa lielu pacietību, drosmi un neatlaidību. Jāiemācās pārvarēt bailes.
Ja šajā brīdī rezumētu sportisko karjeru, kādus panākumus uzskati par nozīmīgākajiem?
– Neapšaubāmi, lielākais panākums ir piedalīšanās pasaules čempionātā bobslejā. Šāda mēroga sacensībās jūtams augstākais emocionālais viļņojums.
Tu esi sadarbojusies ar dažādiem treneriem. Kas ir vissvarīgākais šādā kopdarbā?
– Manuprāt, starp treneri un audzēkni ir nozīmīga cilvēcīga sapratne, lai skolotājs audzēkni neuztver kā darba mašīnu. Jābūt arī vienotam mērķim, uz kuru tiekties.
Cik daudz tev ir brīvā laika, kā atpūties? Vai turpini mācīties?
– Brīvais laiks man ir svētdienās, pārējās dienās notiek treniņi. Atpūta man ir saistīta ar relaksēšanos un atjaunošanos – pirtis, baseini, masāžas. Tam pa vidu vēl mācības Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē ceturtajā kursā. Šogad man atpūsties nesanāks, jo esmu nolēmusi turpināt trenēties vieglatlētikā un pavisam drīz došos uz treniņnometni Ukrainā, kur gatavošos vasaras sezonai. Rudenī atsākšu treniņus bobslejā. Daudz darba stundu paiet Siguldas bobsleja un kamaniņu trasē.
Tavs novēlējums jaunajiem sportistiem, kuri sapņo par augstiem tituliem.
– Jaunajiem sportistiem novēlu izvirzīt sev mērķi un būt neatlaidīgiem un pacietīgiem, tiecoties uz to.
***
ANITA KOZIČA
Dzimusi 1980. gadā 31. augustā.
Mācījusies Pilsrundāles vidusskolā, 9. klasi beigusi Jelgavas rajona Staļģenes pamatskolā. Izglītību turpinājusi Saulaines profesionālajā vidusskolā, ieguvusi agronoma specialitāti.
Ar vieglatlētiku nodarbojas kopš 2000. gada, vairākkārtēja Latvijas čempione 100, 200 un 400 metru skrējienā. Pamatdisciplīna – 200 m.
Pirmais treneris – Jānis Žauna, pēc tam darbojusies Ulda Kurzemnieka treniņgrupā, pašreizējā trenere ir Ludmila Olijare, fiziskās sagatavotības treneris bobslejā – Aleksandrs Čumakovs.
***
Viedokļi
Ingūna Šekava, Saulaines profesionālās vidusskolas sporta skolotāja: “Par Anitu varu sacīt, ka viņa ir laipna, patīkama un pretimnākoša. Sportot viņai patika, savulaik viņa papildus vieglatlētikai nodarbojās ar volejbolu. Atceros, mana audzēkne stāstīja, ka viņas mamma bijusi laba skrējēja. Anitas brālis vairāk pievērsās volejbolam.”
Jānis Žauna, pirmais treneris: “Anitai piemīt lieliski ātruma un spēka dotumi. Es viņu pamanīju rajona sacensībās un uzaicināju trenēties. Ņemot vērā Anitas neatlaidību, manuprāt, vieglatlētikā viņa varētu sasniegt vēl augstākus rezultātus.
