Redakciju sasniegusi vēstule, kurā izklāstītā situācija gaida risinājumu.
Redakciju sasniegusi vēstule, kurā izklāstītā situācija gaida risinājumu.
Brālis un māsa – abi studenti – dzīvo katrs savas augstskolas kopmītnē Rīgā. Māris ir divus gadus vecāks, Martai šis ir pirmais studiju gads. Abi labi satiek un viens otru atbalsta. Gluži nejauši māsa uzzinājusi, ka brālis kļuvis par datorspēlmani. Satiekoties Māris gandrīz vienmēr lūdz Martai aizdot naudu. Sākumā melojis, ka vajag grāmatām, pēc tam – “kojās” apzagts. Beidzot atzinies māsai, ka patiesībā vairs nemācās, jo pa spēļu zālēm vien dzīvo, tomēr nespēj no tā atturēties. Marta nezina, kā to pateikt vecākiem. Viņa cenšas atbalstīt brāli, taču saprot, ka naudas došana nav palīdzība, bet ceļš uz pazudināšanu. Marta uztraucas par brāli, bet nezina, ko iesākt.
Komentē psiholoģe ANDRA KATKEVIČA:
– Kur ir atkarība, tur parasti ir arī līdzatkarība, kad ģimene pielāgojas tuva cilvēka postošajai uzvedībai. Līdzatkarīgais otra cilvēka problēmu pieņem kā savējo un uzņemas atbildību par to. Viņš nosoda atkarīgo, bet vienlaikus jūt vainas apziņu, dusmas, kaunu, sāpes, bailes, vientulību, cenšas izrādīt, ka ar ģimeni viss ir kārtībā. Bet tā ir smaga izlikšanās, kas deformē personību. Tik ļoti domā par otru cilvēku, ka nepamana, kas notiek ar viņu pašu.
Šāda situācija nevar turpināties bezgalīgi. Līdzatkarīgie bieži sabrūk, sabojā savu veselību ātrāk nekā atkarīgie. Par viņiem jau neviens īpaši nerūpējas – visi taču metas glābt “cietēju”. Ir vēl kāda svarīga nianse: ja diviem cilvēkiem ir kopīgs noslēpums, vienam ar otru viegli manipulēt.
Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai Marta saņemas un meklē palīdzību. Vispirms viss jāizstāsta vecākiem. Kamēr Marta brāļa problēmu slēpj un palīdz viņam ar naudu, Mārim trūkst tikai tā pēdējā piliena, lai kauss būtu pilns un viņš sāktu ārstēties. Citādi tas nav atrisināms.
Vairāk informācijas par atkarību un līdzatkarību var atrast Rīgas Atkarības profilakses centra mājaslapā .
Kāpēc Marta nedrīkst vilcināties, vēl pagaidīt? Tāpēc, ka atkarības pašas no sevis nepāriet. Uz to būtu muļķīgi cerēt. Jo vairāk Marta slēps to, kas notiek ar brāli, jo biežāk Māris spēlēs. Pienāks brīdis, kad viņam zudīs interese par dzīvi, viņš domās tikai par iespēju spēlēt, jo tas ļauj aizmirsties, tad nav jādomā par parādiem māsai, pārtrauktajām mācībām, nav jāprāto, kā bailēs izmeloties, lai nesarūgtinātu vecākus.
Atkarīgajam nav motivācijas kaut ko mainīt, kamēr kāds viņu piesedz, atbalsta. Būt līdzatkarīgam ir smagi. vienīgā izeja ir laist rokas vaļā un simboliski ļaut atkarīgajam krist zemē. Lai sasitas, sajūt sāpes un pats sāk domāt – kas ar mani notiek? Turot kādu pie rokas un balstot, laupām viņam iespēju iet pašam.
